Ko tas nozīmē?
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir viens no visbiežāk sastopamajiem psihisko traucējumu veidiem bērnībā, ar sākumu pirmsskolas vecumā, kas var saglabāties pusaudžu un pieaugušo vecumā. UDHS galvenās izpausmes ir uzmanības koncentrēšanas grūtības (uzmanības deficīts), hiperaktivitāte (motors nemiers) un impulsivitāte (impulsu kontroles traucējumi), kas būtiski traucē sociālajai funkcionēšanai un ierobežo bērna spējas veiksmīgi iekļauties izglītības sistēmā un citās vidēs. Šo traucējumu sekas var būt vērojamas visas dzīves laikā un var būtiski pasliktināt pacienta sociālo adaptāciju, kā arī palielināt risku citu psihisko traucējumu attīstībai, piemēram, uzvedības un/vai emociju traucējumiem, atkarībai, ja UDHS netiek atklāts un ārstēts. Simptomi nav vienādi visiem bērniem, dažiem var būt vairāk izteikti tieši uzmanības traucējumi, citiem – vairāk hiperaktivitātes izpausmes, citiem viss kopā. [1., 2., 8., 9.]
Kādas pazīmes var liecināt par UDHS?
Kritēriji no ASV slimību klasifikatora DSM-5, kas ir līdzīgi Latvijā izmantotajiem SSK-10 kritējiem.
Neuzmanība (6 vai vairāk simptomi bērniem līdz 16 gadu vecumam; 5 vai vairāk simptomi no 17 gadu vecuma un pieaugušajiem; neuzmanības simptomiem jāpastāv vismaz 6 mēnešus, un tie nav atbilstoši attīstībai (DSM 5)):
Hiperaktivitāte un impulsivitāte (6 un vairāk simptomi bērniem līdz 16 gadu vecumam; 5 un vairāk simptomi no 17 gadu vecuma un pieaugušajiem; hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomiem jāpastāv vismaz 6 mēnešus, un tie nav atbilstoši attīstībai (DSM 5)):
Latvijā hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi ir sadalīti 2 grupās pēc SSK-10 – 1.-5. kritēriji pieder pie hiperaktivitāte simptomiem, jābūt vismaz 3 kritērijiem 6 mēnešu laikā; impulsivitātes simptomi 6.-9. kritēriji, no kuriem jābūt vismaz vienam 6 mēnešu laikā. [1.]
Papildus jāizpildās sekojošiem kritērijiem:
Uzmanības traucējumu ar hiperaktivitāti un agresiju izvērtēšanas skala IOWA Conners Rating Scale (Inatension with Overactivity and Agression) Adaptēts pēc: Loney J., Milich R., 1982
[1.].
Nav
novērots (0)
Viegli
izteikts (1)
Mēreni
izteikts (2)
Ļoti
izteikts (3)
Neuzmanības un hiperaktivitātes subskala
1. Nemiers
2. Dungošana un citu dīvainu skaņu izdvešana
3. Kaitināms un impulsīvs
4. Nenoturīga uzmanība
5. Nespēj pabeigt iesākto
Opozicionāri izaicinošas uzvedības subskala
6. Strīdīgs, ķildīgs
7. Rīkojas “viltīgi”
8. Dusmu izvirdumi,
eksplozivitāte
9. Izaicinoša uzvedība
10. Nesadarbošanās
Katras subskalas maksimālā vērtība ir 15 punkti. Skala lietojama UDHS intensitātes un klīnisko īpatnību strukturētai izvērtēšanai.
Kas notiek pieaugušo vecumā?
Aptuveni 30% līdz pat 70% UDHS simptomi pieaugušo vecumā saglabājas, kas ietekmē dzīves kvalitāti un spēju iekļauties apkārtējā vidē. UDHS saglabājušies simptomi pieaugušo vecumā saistīti ar augstāku risku blakusslimību attīstībai un sociālai dezadaptācijai. Pieaugušo vecumā pacienti ar UDHS biežāk sūdzas par koncentrēšanas grūtībā, īstermiņa atmiņas traucējumiem, garastāvokļa svārstībām, nevis par impulsivitāti un uzmanības vājumu. Klasiskai, UDHS ainai uzslāņojas garastāvokļa, personības traucējumi, atkarības (vielu lietošanas, azartspēles). Kopumā nav pamata uzskatīt, ka cilvēkiem ar UDHS ir pavājināts intelekts, biežāk problēma ir tajā, ka pacienti ar UDHS nav spējuši iegūt pietiekamu izglītību augstāk minēto simptomu un uzvedības dēļ. [1.]
N.B. Iepriekš nediagnosticēts UDHS ir jāatklāj un jādiagnosticē arī pieaugušo vecumā. UDHS diagnostika un adekvāta ārstēšana pieaugušo vecumā ļauj būtiski mazināt darbnespējas, antisociālas uzvedības, vielu atkarības un citu psihisko traucējumu veidošanās riskus un izvairīties no ilgtermiņa sekām. Ir pieejams paštests UDHS atklāšanai pieaugušo vecumā, ko var atrast “Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) diagnostika un ārstēšana bērniem un pusaudžiem Klīniskais algoritms” https://www.spkc.gov.lv/lv/media/6045/download 1.pielikumā
(instrukcija un tests).
Kas notiek Latvijā un citur?
Latvijā pēc SPKC datiem 2016. gadā hiperkinētiski traucējumi, pie kuriem pieder UDHS, diagnosticēti 964 pacientiem, no kuriem 43 atklāti tieši 2016. gadā. [5.] ASV 2016. gadā bērnu skaits ar jebkad diagnosticēto UDHS bija 6,1 miljoni (9,4%) (NSCH2016) [4., 6.]
Palīdzības iespējas.
UDHS ārstēšana ir kompleksa, tajā piedalās bērns, bērna vecāki, skolotāji (gan pirmsskolas iestādēs, gan skolās), sociālie darbinieki un ārsti (bērnu psihiatrs, neirologs, psihoterapeits, pediatrs, ģimenes ārsts). Amerikas pediatru akadēmija (AAP), tāpat arī Latvijas UDHS ārstēšanas algoritmi, rekomendē bērniem līdz 6 gadu vecumam sākt ar nefarmakoloģiskām intervencēm, bet pēc 6 gadu vecuma rekomendācijās, paralēli nefarmakoloģiskām intervencēm, iekļauj arī medikamentozo terapiju. [2., 3., 7.]
Nefarmakoloģiskās intervences iekļauj psihoedukāciju, psihosociālās intervences pirmsskolas un skolas vidē (pedagogu izglītojošie pasākumi par UDHS, mācību klases struktūras un akadēmisko prasību analīze, problēmsituāciju indentifikācija), uz uzvedību fokusētas ģimenes intervences, sociālo iemaņu trenēšana, KBT, uztura terapija. [2., 3.]
Ārstēšanas programmā/plānā, ko izstrādā speciālists, piedalās dažādi cilvēki, lai palīdzētu bērnam ar UDHS iekļauties dažādās vidēs. Piemēram, skolotāji informēti par ārstēšanas plānu un individuālajām īpatnībām/vajadzībām. Šī plāna sastādīšana un iesaistīto cilvēku informēšana palīdz nodrošināt nepieciešanos atbalsta pasākumus, piemēram, mācību klases izkārtojums, vizuālā atbalsta materiālu izmantošana, papildus laika piešķiršana un garāka uzdevu sadalīšana posmos, atbalsta personāla iesaistīšanas mācību procesā utt. [2., 3., 7.]
Pirmās izvēles medikamenti ir metilfenidāta preparāti (īsas vai garas darbības zāļu formas). Otrās izvēles medikaments ir ne–stimulantu grupas preparāts atomoksetīns (noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitors), kas rekomendēts, ja pacientam ir blaknes no metilfenidāta vai arī nav pietiekama terapeitiskā efekta, lietojot metilfenidātu ilgāk par 6 nedēļām. [2., 3.]
N.B. Izmantojot medikamentozo terapiju pārliecinieties, ka dodat bērnam medikamenta pareizo devu pareizā laikā. Neuzticiet medikamentu lietošanu bērniem un pusaudžiem bez uzraudzības. Glabājiet medikamentus bērnam nepieejamā vietā. Nedodiet medikamentus līdzi bērnam uz skolu, ja to lietošana nepieciešama dienas laikā, tad patstāvīgi nogādājiet tos skolas medmāsai. [8.]
Ko darīt tuviniekiem?
Atsauces.
Raksta autore:
ārste - psihiatre, narkoloģe Jūlija Līce.
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik/ ilustrācijas rediģējusi panaceja.lv
