Psihiatra apmeklējuma laikā viens no jautājumiem, ko, it kā starp citu, nedroši un ar bažām balsī nākas dzirdēt no pacienta ir - “dakter, bet man taču nav šizofrēnija?!”
Par šo slimību joprojām klīst mīti, stereotipi un bailes, lai arī šobrīd pieejams daudz plašāks informācijas klāsts. Spilgtais pacientu attēlojums filmās un stāstos atstāj neizdzēšamu iespaidu.
Kas ir šizofrēnija?
Lai arī zinātne ir attīstījusies straujiem soļiem, šizofrēnijas attīstības iemesli pilnībā noskaidroti joprojām nav. Zināms, ka tā var skart 1 no 100 cilvēkiem. Šizofrēnijas attīstība biežāk novērota vīriešu nekā sieviešu vidū. Tās attīstības iemesli ir dažādu apstākļu kopums, kas, turklāt, būs atšķirīgs dažādiem cilvēkiem. Starp riska faktoriem jāmin - psihiski traucējumi radinieku vidū, smadzeņu bojājums grūtniecības vai zīdaiņa periodā, marihuānas smēķēšana (sevišķi, sākot no pusaudža vecuma un lietojot bieži), ilgstošs stress.
Parasti šī slimība attīstās vecumā no 16 līdz 30 gadiem, un izpaužas ar psihotisku epizodi. Te gan jāpiemin, ka psihotiska epizode bieži nav pirmā slimības izpausme. Izjautājot pacientu un tuviniekus, bieži izrādās, ka pat vairākus gadus pirms šī notikuma, “kaut kas mainījās” - cilvēks kļuvis noslēgtāks, pamazām pazuduši draugi, hobiji, intereses, reizēm piemin to, ka kļuva neinteresanti vai grūti mācīties, dažādu iemeslu dēļ mainīja dažādas darba vietas, kur kaut kas neapmierināja, līdz pārtrauca strādāt vispār; citkārt pacienti radikāli maina dzīvesveidu, diētu, pēkšņi izteikti pievērsušies reliģijai.
Šizofrēnija nav fiksēts dažu simptomu kopums, katram pacientam tās izpausmes ir individuālas. Kā tad var nonākt pie šīs diagnozes?
Pirmkārt, neskatoties uz traucējumu individuālo norisi, visus šizofrēnijas simptomus var iedalīt pozitīvajos un negatīvajos:
Lai noteiktu šo saslimšanu, psihiatram ir rūpīgi jāizvaicā pacients un viņa tuvinieki, jāizslēdz, ka psihozei par iemeslu ir narkotisku vielu darbība, cits smadzeņu bojājums, vielmaiņas traucējumi (endokrinoloģiskas saslimšanas, vielmaiņu nodrošinošu orgānu darbības traucējumi), kādu medikamentu darbība.
Pēc citu iemeslu izslēgšanas, diagnozes pamatā ir šizofrēnijas diagnostiskie kritēriji:
Šizofrēnijas norise ir daudzveidīga - tā var būt nepārtraukta vai ar remisijām, bet jebkurā gadījumā jāsaprot, ka šī ir hroniska slimība un tas nozīmē, ka solījumi to “izārstēt” ir drīzāk mārketinga triks. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā nebūtu jāārstē. Mērķtiecīgas un nepārtrauktas medikamentozās terapijas rezultātā var panākt stāvokļa stabilizāciju.
Kā palīdzēt?
Pirmā sastapšanās ar šizofrēnijas diagnozi bieži tuviniekus satrauc un biedē pat vairāk, kā pacientu. Pacientiem bieži ir bažas, ka citi uzzinās par viņu diagnozi, bet te nu ir jāsaprot, ka pacients ir tas, kurš nosaka, kas var iegūt informāciju par viņa veselības stāvokli (izņemot gadījumos, kad to oficiāli pieprasa tiesībsargājošas instances likumā paredzētajā kārtībā). No tuviniekiem nākas dzirdēt jautājumu - “kā man ar viņu runāt?”, “kā man izturēties?” Pacienta tuviniekiem iesakam jautāt un cenšamies skaidrot slimības simptomus, norisi, kā esam nonākuši līdz šai diagnozei, kā notiek ārstēšana, kādas ir iespējas.
Šizofrēnijas ārstēšana ir kompleksa - tas nozīmē, ka procesā iesaistās dažādi speciālisti un tiek pielietotas dažādas metodes - medikamenti, psiholoģiska palīdzība, fizioterapija, ergoterapija, mākslas terapija.
Paasinājumu laikā lielāks uzsvars ir uz medikamentozo terapiju. Galvenokārt tiek nozīmēti terapijā medikamenti, kas tiek dēvēti par neiroleptiķiem. To darbība ir vērsta uz uztveres traucējumu (halucināciju), domāšanas traucējumu (piemēram, murgu ideju, dezorganizētas domāšanas) ārstēšanu, taču tos, to nomierinošo īpašību dēļ, nereti izmanto arī trauksmes, nemiera un miega traucējumu mazināšanai. Šizofrēnijas ārstēšanā mēdz pielietot arī garastāvokli stabilizējošus medikamentus un, retāk, antidepresantus.
Nemedikamentozā terapija (psihologs, ergoterapeits, fizioterapaits utt.) palīdz izprast savas slimības būtību, atpazīt izmaiņas stāvoklī un ārstēšanas nepieciešamību, uzlabot līdzestību, pacientiem ar ilgāku slimības norisi - veicina atgriešanos sadzīvē, palīdz mazināt negatīvās simptomātikas izpausmes - uzlabot koncentrēšanās spējas, veicināt iesaistīšanos produktīvās aktivitātēs, komunikāciju ar apkārtējiem.
Ne vienmēr paasinājums nozīmē nonākšanu slimnīcā. Ir gana daudz pacientu, kuri gan paasinājumos, gan remisijās turpina ārstēšanos ambulatori pie sava psihiatra. Taču katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, jo nav divu vienādu cilvēku, kas arī atkarīgs no tā cik ilgi jau pastāv iepriekš minētie simptomi un kāds ir to smagums. No tā atkarīgs ir kāda un kur – ambulatori vai stacionārā – tiks piemeklēta un veikta ārstēšana, un vai pacients varēs atsākt savas darba gaitas.
Mūsdienās ir pieejami jaunās paaudzes neiroleptiķi, kas būtiski atšķiras no vecās paaudzes zālēm, kas novērš negatīvo simptomātiku, kuriem ir daudz mazāks iespaids uz kognitīvām funkcijām. Ja tie tiek piemēroti jau agrīnās slimības fāzēs, ir liela iespēja stabilai remisijai uz medikamentu lietošanas fona.
Raksta autori:
ārste psihiatre Juta Jaudzema
ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Izmantotie avoti:
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik/ ilustrācijas rediģējusi panaceja.lv
