Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

Follow Us :

Facebook Twitter Youtube
Saņemt Tikšanos

Raksti

Selektīvais mutisms – Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 27. daļa!

/ Uncategorized @lv / By
Selektīvais mutisms (SM), ko sastop aptuveni 1-2% bērnu populācijā, ir pieskaitāms pie trauksmes spektra traucējumiem un raksturīgs ar nerunāšanu konkrētās situācijās, piemēram, skolā, taču ir netraucētas runas un komunikācijas spējas citā vidē, piemēram, mājās vai ar pazīstamiem vienaudžiem. Novērots, ka SM biežāk sastop meitenēm.
Pētījumi liecina, ka SM attīstības etioloģija ir multifaktoriāla – kombinējas gan ģenētiskie, gan ārvides faktori. Ir konstatēti sekojoši riska faktori SM attīstībai:

1. Bērni ar nedrošu piesaisti
2. Bērna hiperaprūpe
3. Pārmērīgi kontrolējoši vecāki
4. Trauksmaini vecāki ar tendenci uz izvairīšanos no sociālizācijas
5. Noslēgts, izvairīgs, kautrīgs temperaments
6. Bērni ar mācīšanās traucējumiem
7. Bilingvāla ģimene
8. Imigrantu statuss

SM lielākoties sākas 2-4 gadu vecumā, taču tiek diagnosticēts pirmsskolā (5-6 gadu vecumā) un pirmajās klasēs, jo izraisa būtiskus sociālās funkcionēšanas traucējumos un zināšanu apgūšanas grūtības. Bērniem augot, selektīvā mutisma pakāpeniski mazinās līdz izzūd, taču arī pieaugušo vecumā var saglabāties maz izteiktas SM pazīmes. Pēc SSK-11 diagnostiskajiem kritērijiem, SM diagnoze tiek uzstādīta, ja simptomi ilgst vismaz 1 mēnesi, kā arī bērnam nav valodas attīstības aizture vai komunikācijas grūtības skolā saistībā ar mācībām svešvalodā. Selektīvā mutisma diagnoze netiek uzstādīta pacientiem ar šizofrēnijas diagnozi vai autiskā spektra traucējumiem.

Lai saprastu, kā vislabāk palīdzēt bērnam ar SM, ir nepieciešams diagnosticēt psihiatriskās komorbiditātes. No biežāk minētajām, tās ir sociālā fobija, separācijas trauksme un ģeneralizēta trauksme. Retāk bērniem ar SM tiek diagnosticēti obsesīvi kompulsīvi traucējumi, disociatīvie traucējumi, depresija, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. SM vienmēr jādiferencē no neirālās attīstības traucējumiem (autiskā spektra traucējumi, garīgās attīstības aizture, ģenētiskās saslimšanas).
Ņemot vērā ciešo komorbiditāti ar trauksmes spektra traucējumiem, rekomendētā ārstēšana ir:
1. Kognitīvi biheivoriālā terapija (KBT) – ar mērķi mainīt mainīt uzvedības un domāšanas paternus. Ņemot vērā iespējamās grūtības komunikācijā ar bērnu, terapijā varētu būt nepieciešams iesaistīt vecākus un skolotājus, pakāpeniski palielinot terapeita un bērna individuālo komunikāciju.
2. Serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI), visbiežāk fluoksetīns vai sertralīns.
3. Neskatoties uz to, ka KBT un ārstēšana ar SSAI ir visefektīvākās metodes SM ārstēšanā, ir būtiski iesaistīt arī audiologopēdu, kas izvērtētu bērna runas un valodas attīstību un strādātu ar diagnosticētajām grūtībām, tādējādi trenējot valodas pielietojumu.

Raksta autore: Bērnu psihiatre Agnese Ūdre.

Izmantotie avoti:

1.Rozenek EB, Orlof W, Nowicka ZM, Wilczyńska K, Waszkiewicz N. Selective mutism – an overview of the condition and etiology: is the absence of speech just the tip of the iceberg? Psychiatr Pol. 2020 Apr 30;54(2):333-349. English, Polish. doi: 10.12740/PP/OnlineFirst/108503. Epub 2020 Apr 30. PMID: 32772064.

2. Reuther ET, Davis TE 3rd, Moree BN, Matson JL. Treating selective mutism using modular CBT for child anxiety: a case study. J Clin Child Adolesc Psychol. 2011;40(1):156-63. doi: 10.1080/15374416.2011.533415. PMID: 21229452.

3. Rodrigues Pereira C, Ensink JBM, Güldner MG, Lindauer RJL, De Jonge MV, Utens EMWJ. Diagnosing selective mutism: a critical review of measures for clinical practice and research. Eur Child Adolesc Psychiatry. 2023 Oct;32(10):1821-1839. doi: 10.1007/s00787-021-01907-2. Epub 2021 Dec 1. PMID: 34853909; PMCID: PMC10533577.

4. Oerbeck B, Overgaard KR, Stein MB, Pripp AH, Kristensen H. Treatment of selective mutism: a 5-year follow-up study. Eur Child Adolesc Psychiatry. 2018 Aug;27(8):997-1009. doi: 10.1007/s00787-018-1110-7. Epub 2018 Jan 22. PMID: 29357099; PMCID: PMC6060963.