Cookie Consent by FreePrivacyPolicy.com

Rakstu sērija: „Kā ārstēt dvēseli?” 19. daļa - Šizofrēnija.

Psihiatra apmeklējuma laikā viens no jautājumiem, ko, it kā starp citu, nedroši un ar bažām balsī nākas dzirdēt no pacienta ir - “dakter, bet man taču nav šizofrēnija?!”

Par šo slimību joprojām klīst mīti, stereotipi un bailes, lai arī šobrīd pieejams daudz plašāks informācijas klāsts. Spilgtais pacientu attēlojums filmās un stāstos atstāj neizdzēšamu iespaidu.

 

Kas ir šizofrēnija?

Lai arī zinātne ir attīstījusies straujiem soļiem, šizofrēnijas attīstības iemesli pilnībā noskaidroti joprojām nav. Zināms, ka tā var skart 1 no 100 cilvēkiem. Šizofrēnijas attīstība biežāk novērota vīriešu nekā sieviešu vidū. Tās attīstības iemesli ir dažādu apstākļu kopums, kas, turklāt, būs atšķirīgs dažādiem cilvēkiem. Starp riska faktoriem jāmin - psihiski traucējumi radinieku vidū, smadzeņu bojājums grūtniecības vai zīdaiņa periodā, marihuānas smēķēšana (sevišķi, sākot no pusaudža vecuma un lietojot bieži), ilgstošs stress.

Parasti šī slimība attīstās vecumā no 16 līdz 30 gadiem, un izpaužas ar psihotisku epizodi. Te gan jāpiemin, ka psihotiska epizode bieži nav pirmā slimības izpausme. Izjautājot pacientu un tuviniekus, bieži izrādās, ka pat vairākus gadus pirms šī notikuma, “kaut kas mainījās” - cilvēks kļuvis noslēgtāks, pamazām pazuduši draugi, hobiji, intereses, reizēm piemin to, ka kļuva neinteresanti vai grūti mācīties, dažādu iemeslu dēļ mainīja dažādas darba vietas, kur kaut kas neapmierināja, līdz pārtrauca strādāt vispār; citkārt pacienti radikāli maina dzīvesveidu, diētu, pēkšņi izteikti pievērsušies reliģijai.

Šizofrēnija nav fiksēts dažu simptomu kopums, katram pacientam tās izpausmes ir individuālas. Kā tad var nonākt pie šīs diagnozes?

Pirmkārt, neskatoties uz traucējumu individuālo norisi, visus šizofrēnijas simptomus var iedalīt pozitīvajos un negatīvajos:

  1. Pozitīvie simptomi - murgi (pārliecības, nereti neiespējama, fantastiska rakstura, ko nav iespējams koriģēt ar faktiem, kas pierāda pretējo), sajūta, ka domas un/vai ķermenis tiek kontrolēts, vadīts no malas, halucinācijas, kustību traucējumi (dīvainas, neraksturīgas kustības, sastingšana) un dezorganizēta runa un/vai uzvedība;
  2. Negatīvie simptomi, piemēram, samazinās vai zūd emocijas un motivācija, interese par dzīvi kopumā. Grūti vai pat neiespējami piespiest sevi kaut ko darīt, grūti koncentrēties, domāt; vienaldzība pret ārējo izskatu, higiēnu; norobežošanās no apkārtējiem, pat ģimenes locekļiem.

Lai noteiktu šo saslimšanu, psihiatram ir rūpīgi jāizvaicā pacients un viņa tuvinieki, jāizslēdz, ka psihozei par iemeslu ir narkotisku vielu darbība, cits smadzeņu bojājums, vielmaiņas traucējumi (endokrinoloģiskas saslimšanas, vielmaiņu nodrošinošu orgānu darbības traucējumi), kādu medikamentu darbība.

 

Pēc citu iemeslu izslēgšanas, diagnozes pamatā ir šizofrēnijas diagnostiskie kritēriji:

 

  1. Vismaz viens simptoms no zemāk minētajiem, kurš pastāv jau ilgāk par mēnesi:
  • domu atbalsis, domu atņemšana, domu ielikšana galvā, domu pārraidīšana;
  • iedarbības murgi – iedarbība uz domām, kustībām, sajūtām, murgaina apkārtnes uztvere;
  • halucinatoras balsis, kas komentē pacienta uzvedību vai apspriež pacientu savā starpā; pseidohalucinatoras balsis, kuras pacients dzird kādā no ķermeņa daļām;
  • ilgstošas murgu idejas, kas ir kultūras normām neatbilstošas, ar neparastu un pilnīgi neiespējamu saturu, piemēram, par pārcilvēciskām spējām iespaidot, mainīt cilvēces un dabas norises.

 

  1. Vismaz divi („mazie”) simptomi, kuri pastāv ilgāk par mēnesi:
  • ilgstošas jebkāda veida halucinācijas, kuras pacientam ir ilgāk par mēnesi; balsis pavada atbilstošas, bieži nenoformētas murgu idejas bez afektīva piesātinājuma;
  • formālie domāšanas traucējumi – nesakarīga, saraustīta domāšana, neoloģismi, kas tiek novēroti kā saraustīta vai nesaprotama runa;
  • katatons uzbudinājums vai stupors, vaska lokanība, mutisms un negatīvisms;
  • primāri negatīvie simptomi – apātija, runas nabadzība, autisms, emociju nobalējums vai neadekvātums, kā arī sociāla norobežošanās, gribas aktivitātes pazemināšanās, ambivalence; šie traucējumi nav antipsihotiķu terapijas vai depresijas sekas;
  • uzvedības traucējumi, pasivitāte, bezdarbība, interešu un motivācijas zudums.

 

Šizofrēnijas norise ir daudzveidīga - tā var būt nepārtraukta vai ar remisijām, bet jebkurā gadījumā jāsaprot, ka šī ir hroniska slimība un tas nozīmē, ka solījumi to “izārstēt” ir drīzāk mārketinga triks. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā nebūtu jāārstē. Mērķtiecīgas un nepārtrauktas medikamentozās terapijas rezultātā var panākt stāvokļa stabilizāciju.

Kā palīdzēt?

Pirmā sastapšanās ar šizofrēnijas diagnozi bieži tuviniekus satrauc un biedē pat vairāk, kā pacientu. Pacientiem bieži ir bažas, ka citi uzzinās par viņu diagnozi, bet te nu ir jāsaprot, ka pacients ir tas, kurš nosaka, kas var iegūt informāciju par viņa veselības stāvokli (izņemot gadījumos, kad to oficiāli pieprasa tiesībsargājošas instances likumā paredzētajā kārtībā). No tuviniekiem nākas dzirdēt jautājumu - “kā man ar viņu runāt?”, “kā man izturēties?” Pacienta tuviniekiem iesakam jautāt un cenšamies skaidrot slimības simptomus, norisi, kā esam nonākuši līdz šai diagnozei, kā notiek ārstēšana, kādas ir iespējas.

Šizofrēnijas ārstēšana ir kompleksa - tas nozīmē, ka procesā iesaistās dažādi speciālisti un tiek pielietotas dažādas metodes - medikamenti, psiholoģiska palīdzība, fizioterapija, ergoterapija, mākslas terapija.

Paasinājumu laikā lielāks uzsvars ir uz medikamentozo terapiju. Galvenokārt tiek nozīmēti terapijā medikamenti, kas tiek dēvēti par neiroleptiķiem. To darbība ir vērsta uz uztveres traucējumu (halucināciju), domāšanas traucējumu (piemēram, murgu ideju, dezorganizētas domāšanas) ārstēšanu, taču tos, to nomierinošo īpašību dēļ, nereti izmanto arī trauksmes, nemiera un miega traucējumu mazināšanai. Šizofrēnijas ārstēšanā mēdz pielietot arī garastāvokli stabilizējošus medikamentus un, retāk, antidepresantus.

Nemedikamentozā terapija (psihologs, ergoterapeits, fizioterapaits utt.) palīdz izprast savas slimības būtību, atpazīt izmaiņas stāvoklī un ārstēšanas nepieciešamību, uzlabot līdzestību, pacientiem ar ilgāku slimības norisi - veicina atgriešanos sadzīvē, palīdz mazināt negatīvās simptomātikas izpausmes - uzlabot koncentrēšanās spējas, veicināt iesaistīšanos produktīvās aktivitātēs, komunikāciju ar apkārtējiem.

Ne vienmēr paasinājums nozīmē nonākšanu slimnīcā. Ir gana daudz pacientu, kuri gan paasinājumos, gan remisijās turpina ārstēšanos ambulatori pie sava psihiatra. Taču katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, jo nav divu vienādu cilvēku, kas arī atkarīgs no tā cik ilgi jau pastāv iepriekš minētie simptomi un kāds ir to smagums. No tā atkarīgs ir kāda un kur – ambulatori vai stacionārā – tiks piemeklēta un veikta ārstēšana, un vai pacients varēs atsākt savas darba gaitas.

Mūsdienās ir pieejami jaunās paaudzes neiroleptiķi, kas būtiski atšķiras no vecās paaudzes zālēm, kas novērš negatīvo simptomātiku, kuriem ir daudz mazāks iespaids uz kognitīvām funkcijām. Ja tie tiek piemēroti jau agrīnās slimības fāzēs, ir liela iespēja stabilai remisijai uz medikamentu lietošanas fona.

Raksta autori:

ārste psihiatre Juta Jaudzema

ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis

Izmantotie avoti:

Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik/ ilustrācijas rediģējusi panaceja.lv


Facebook Twitter Draugiem.lv Youtube Foursquare

A PHP Error was encountered

Severity: Notice

Message: Undefined variable: video

Filename: common/rside.tpl

Line Number: 22

A PHP Error was encountered

Severity: Warning

Message: Invalid argument supplied for foreach()

Filename: common/rside.tpl

Line Number: 22

Uzdod mums savu jautājumu




Pieteikties vizītei







Atstāj šo lauku tukšu:

Pieteikties jaunumiem