Cookie Consent by FreePrivacyPolicy.com

Rakstu sērija: „Kā ārstēt dvēseli?” 18.daļa - Seksa atkarība vai Hiperseksualitāte!?

Šoreiz piedāvāju skart šo intīmo un pretrunīgo tēmu, par kuru, iespējams, pirmo reizi esat dzirdējuši ziņās par slavenību dzīvi. Pretrunīga tā ir ne vien sabiedrības acīs, bet arī no medicīniskā (psihiatrijas) viedokļa - speciālisti joprojām strīdas, vai šāda diagnoze vispār pastāv, jo, nenoliedzami, kāds to varētu izmantot kā attaisnojumu sānsoļiem vai haotiskiem seksuāliem kontaktiem. Zināms haoss līdz šim valda arī apzīmējumos – seksa atkarība, hiperseksualitāte, kompulsīva vai impulsīva seksuāla uzvedība, seksuāla impulsivitāte. Daži pētnieki šo tendenci uzskata par uzvedības regulācijas problēmu, savukārt citi eksperti domā, iespējams, šāda uzvedība izriet no lielākas dzimumtieksmes vai arī tā ir impulsu kontroles problēma. Šo iemeslu dēļ nav precīzu datu par  problēmas izplatību – tā varētu būt no 3 līdz 10 procentiem pieaugušajiem. Lai nu kā, jaunākajā Starptautiskajā slimību klasifikatorā ir plānots iekļaut tādu diagnozi kā kompulsīva seksuāla uzvedība.                 

Hiperseksualitātes gadījumā cilvēks fantazē un domā par seksu, kā arī izjūt nepieciešamību ar to nodarboties biežāk nekā parasti. Iespējams, ka šīs personas cita starpā aizraujas ar pornogrāfiju, masturbāciju, seksu par samaksu un viņiem var būt vairāki partneri, bet tā visa rezultātā šie cilvēki izjūt ciešanas  darbā un attiecībās, bez tam nereti izjūt trauksmi, spriedzi, nemieru un iekšējus konfliktus.

Kā to atpazīt? Simptomi!

Ir svarīgi atzīmēt, ka seksualitāte un seksuāla uzvedība ir normāla, veselīga dzīves daļa un daudzi cilvēki aktīvi izvēlas būt kopā ar vairākiem seksuālajiem partneriem vai meklēt dažādus seksuālos piedzīvojumus.

Ir svarīgi ņemt vērā arī kultūras un mentalitātes lomu hiperseksualitātes jēdzienā - kultūrās, kur seksualitāte tiek uztverta brīvāk, ir atšķirīga vērtību skala un lielāka tolerance pret dažādām seksualitātes izpausmēm.

Hiperseksualitāte kļūst par problēmu, ja tā indivīdam rada ievērojamas ciešanas un/vai pakļauj savainošanās riskam viņu pašu vai apkārtējos.

Lai arī līdz šim diagnoze nebija iekļauta klasifikatorā, šos var uzskatīt par nosacītiem diagnostiskiem kritērijiem hiperseksualitātei, ja traucējumi ilgst vairāk par 6 mēnešiem:

  • atkārtotas, intensīvas seksuālas fantāzijas, vēlmes un / vai uzvedība;
  • šī uzvedība pastāvīgi traucē ikdienas pienākumiem un citām darbībām;
  • to provocē disforisks garastāvoklis (trauksme, depresija, garlaicība, aizkaitināmība) vai stresa pilni dzīves notikumi;
  • cilvēks konsekventi, bet neveiksmīgi cenšas kontrolēt vai samazināt seksuālās fantāzijas, vēlmes vai uzvedību;
  • Iesaistīšanās seksuālās aktivitātēs, neņemot vērā fizisko vai emocionālo kaitējumu sev vai citiem.

Iemesli!

Kā minējām augstāk, hiperseksualitāte var būt saistīta ar citiem traucējumiem. Cilvēki mēdz izvairīties no sarežģītām emocijām, nespēj tās izpaust, piemēram, skumjas vai kaunu, un meklēt pagaidu atvieglojumus – seksuālās fantāzijas, uzvedība un attiecības. Tāpēc jāņem vērā, ka, līdzīgi kā citās tēmās aprakstītie traucējumi, arī pastiprināta seksuāla tieksme var maskēt, piemēram, depresiju, trauksmi un/vai stresu.

Tā kā šī tēma ir relatīvi jauna, cēloņi pilnībā nav izpētīti, taču jāpiemin arī, ka bērniem vai pusaudžiem pastiprināta vai vecumam neatbilstoša seksuālā izturēšanās var liecināt par traumatisku pieredzi, pastiprinātu stresu vai garīgu slimību.

Svarīgi atšķirt! – ja hiperseksualitāte novērojama relatīvi nesen, un arī citos gadījumos – jāizvērtē, vai tās iemesls nav meklējams citur.

Līdzīgas izpausmes var būt pie:

  • Smadzeņu (jo sevišķi pieres daivas garozas) bojājumiem - delīrijs, demence, smadzeņu ievainojumi vai bojājumi;
  • Alcheimera, Hantingtona, Pika, Tourette slimību gadījumā;
  • Hipertestosteroīnisma gadījumā – šis stāvoklis attiecināms uz endokrīniem traucējumiem sievietēm (piemēram, policistisko olnīcu sindroms, specifisku medikamentu lietošana, atsevišķi hormonāli aktīvi audzēji (piemēram, olnīcu).

Ņemot vērā, ka augstāk minētie ir nopietni traucējumi, ir svarīgi ārstēšanas sākumā ārstam atklāt pēc iespējas detalizētu informāciju par sevi un veikt primārus izmeklējumus – asins analīzes, sievietēm – ginekologa konsultāciju, ar mērķi izslēgt paaugstinātu vīrišķo hormonu koncentrāciju asinīs un ar to saistītus traucējumus, kā arī izslēgt neiroloģiskus traucējumus, kas, kā minēju iepriekš, var izraisīt vai imitēt hiperseksualitāti.

Panaceja - Palīdzība!

Šeit ieteicamākā palīdzība ir psihoterapija - mērķis ir iemācīties izprast savas jūtas, tās atklāt, izprast iekšējos konfliktus un traumatiskās pieredzes, ko cilvēka prāts iespējams ir izvēlējies “paslēpt” aiz hiperseksualitātes aizsega.

Palīdzība ietver arī pāru psihoterapiju, ja šī problēma ir skārusi savstarpējās attiecības ar dzīvesbiedru; nozīmīgu attiecību atjaunošanu, seksuālo domu un uzvedības izraisītāju identificēšanu un mazāk destruktīva veida (uzvedības) atrašanu, kā šos izraisītājus likvidēt.

Raksta autore:

ārste psihiatre Juta Jaudzema

Izmantotie avoti:

 

Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik


Facebook Twitter Draugiem.lv Youtube Foursquare

Uzdod mums savu jautājumu




Pieteikties vizītei







Pieteikties jaunumiem