Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 11. daļa - Ko darīt, ja Jūsu tuvinieks runā vai draud ar pašnāvību?

 

Pašnāvība ir ļoti jūtīga tēma, par to plaši nerunā, bet statistikas ziņā katru gadu Latvijā 350-400 cilvēki veic pašnāvību. Respektīvi, katru dienu pašnāvību Latvijā veic viens cilvēks, un Latvija atrodas 3.vietā ES pēc pašnāvību skaita[7]. Mūsu rokās ir izmainīt šo statistiku, ja iemācīties laicīgi atpazīt apkārt esošus cilvēkus ar pašnāvības nodomiem un rīkoties pareizi, aizmirstot par dažiem mītiem, kas ir plaši izplātīti sabiedrībā. [3]:​

1. Mīts: cilvēki, kas runā par pašnāvību, patiesībā to neveiks.

Fakts: Gandrīz visi cilvēki, kas veica pašnāvību, izteica apkārtējiem brīdinājumus. Neignorējiet netiešas norādes uz pašnāvību. Apgalvojumi “tu nožēlosi, kad es aiziešu prom”, “es neredzu izeju” – neatkarībā no tā cik nopietni vai jocīgi tas bija pateikts – var noradīt uz vēlmi izdarīt pašnāvību.  

2. Mīts: jebkurš, kas mēģina nogalināt sevi, ir sajucis prātā.

Fakts: lielāka daļa no pašnāvību veikušiem cilvēkiem nav nenormāli vai psihiski slimi. Viņi var būt bēdīgi, skumji, izmisuši, bet izteikts stress vai emocionālas sāpes nav garīgas slimības obligātas pazīmes.

3. Mīts: ja cilvēks ir izlēmis sevi nogalināt, nekas viņu neapturēs.

Fakts: pat smagi depresijā esoši cilvēki līdz pēdējam brīdim pirms pašnāvības veikšanas svārstās starp lēmumu palikt dzīvot vai nomirt. Daudzi pašnāvnieciski noskaņoti cilvēki nevēlas nomirt, bet grib remdēt savas garīgās sāpes.

4. Mīts: cilvēki, kas paveica pašnāvību, ir tie, kas nevēlējās meklēt palīdzību.

Fakts: pētījumi par pašnāvības upuriem norāda, ka vairāk nekā puse ir meklējusi medicīnisko palīdzību pēdējo 6 mēnešu laikā līdz savai nāvei.

Cita lieta, ka pašnāvnieciski noskaņoti cilvēki var arī paust ievērojami divējādu attieksmi pret piedāvātās palīdzības pieņemšanu vai atraidīšanu un par dzīvošanu vai miršanu: uzvedība var ātri mainīties no palīdzības meklēšanas līdz tās noraidīšanai, ko pārējie var viegli nepareizi interpretēt [1].

5. Mīts: saruna par pašnāvību var izprovocēt pašnāvnieciski noskaņoto personu uz pašnāvības veikšanu.

Fakts: tā nav patiesība; atklāta saruna un pašnāvības apspriešana ir viena no labākajām iespējām, kas varētu palīdzēt pašnāvnieciski noskaņotam cilvēkam neveikt pašnāvību [3].

Ne vienmēr cilvēks ar pašnāvības domām gatavs par tām atklāti runāt, pastāv iespēja, ka viņš runās par to netieši: “dzīve ir ļoti grūta”, “es neko nevaru izdarīt, lai uzlabotu dzīvi”, “nav vērts dzīvot”, “nekam nav jēgas”, “pasaulei būs labāk, ja es nomiršu”. Pašnāvnieciski noskaņots cilvēks meklēs informāciju par iespējamām pašnāvības metodēm; runās par sevi kā slogu citiem; dažreiz pārmērīgi lietos alkoholu vai narkotikas; kritizēs sevi; paudīs zaudētu ticību nākotnei. Bieži var novērot uzvedības pārmaiņas, noslēgšanos sevī, garastāvokļa svarstības no pacilājuma līdz apātijai un otrādi, agresīvu vai naidīgu uzvedību, nekontrolētas dusmas. Uz pašnāvības plānošanu norāda tādas pazīmes, kā savu mīļāko, nozīmīgāko lietu pārdošana, atdošana, dāvināšana bez redzama iemesla, atsacīšanās no nozīmīga īpašuma, intereses zudums par lietām, kuras agrāk bijušas nozīmīgas; aizraušanās ar nāves tematiku caur dzeju vai mākslu, kavējumi darbā vai skolā [5, 6].

Ko darīt, ja tuvs vai ne tik tuvs cilvēks runā un draud ar pašnāvību, vai Jums ir aizdomas, ka kāds jūsu tuvinieks plāno pašnāvību?

Pirmais solis pašnāvību profilaksē vienmēr ir uzticama komunikācija. Pašnāvības  idejas attīstības gaitā vitāli svarīga ir savstarpējā komunikācija starp pašnāvnieciski noskaņoto personu un viņa līdzcilvēkiem. Sarunas trūkuma rezultāts ir klusums un pieaugoša spriedze attiecībās. Aizspriedumi un bailes izprovocēt pašnāvnieciski noskaņoto personu uz pašnāvības izdarīšanu ir aplami. Neapspriežot viņa vai viņas pašnāvnieciskās domas un nodotās ziņas, bieži noved pie dialoga trūkuma. Saruna par pašnāvību var izraisīt spriedzi, un diskomforts dažkārt ir tik liels, ka viņu pirmā reakcija uz nomāktu vai pašnāvnieciski noskaņotu personu ir verbāla vai neverbāla agresija. Taču nomāktie un pašnāvības riskam pakļautie cilvēki bieži ir ļoti jūtīgi attiecībā uz citu cilvēku komunikācijas veidu. Ķermeņa valodai šeit ir tikpat liela nozīme kā vārdiskai sarunai. Pārāk rupja saruna var novest pie neuzticēšanās un nevēlēšanās ar Jums runāt[1]. 

Kad Jums šķiet, ka pašnāvnieciska uzvedība ir diezgan iespējama, pirmkārt, jāpajautā par to pašam cilvēkam, lai izvērtētu tekošo stāvokli un pašnāvības plāna esamību. Ne vienmēr pašnāvību plānojošais cilvēks pateiks to atklāti. Vairumā gadījumu apdraudētajiem un pašnāvības riskam pakļautajiem cilvēkiem ir arī komunikācijas problēmas, tāpēc ar nomākto vai pašnāvnieciski noskaņoto cilvēku ir svarīgi veidot dialogu. Dažreiz uzsākt sarunu par pašnāvību nav viegli, tāpēc par šo tēmu būtu labāk uzsākt sarunu pakāpeniski, runājot vai uzdodot jautājumus par citu tēmu[2], piemēram:

“Es pamanīju, ka pēdējā laikā tava uzvedība ir mainījusies un vēlos uzzināt, kas ir noticis.”

“Pēdējā laikā  tu izraisi man bažas.”

“Vai tu jūties bēdīgi un skumji?”

“Vai tev ir sajūta, ka visiem tu esi vienaldzīgs?”

“Var būt domā, ka nav vērts dzīvot?”

 “Vai tu domā, ka varētu veikt pašnāvību?”

Jāatceras – tā nav taisnība, ka saruna par pašnāvību varētu provocēt cilvēkus sākt plānot pašnāvību.

Kad labāk uzdod šos jautājumus? Kad tuvinieks vai draugs izjūt, ka atradis saprašanu, kad ir komfortabli runāt par savām sajūtām, kad viņš pats runā par negatīvam jūtām – vientulību, bezpalīdzību utml.

Ja izveidojas dialogs, ir jāpajautā par pašnāvības domām sīkāk, lai saprastu, cik pārdomāts un nopietns ir pašnāvības plāns, vai ir izvēlēta noteikta metode, vai jau ir saplānots noteikts laiks:

“Vai tev ir idejas par to, ka tu izdarīsi pašnāvību?”

“Vai tev  jau ir sagatavoti līdzekļi? Medikamenti? Ierocis? Insekticīdi? Vai citi?”

“Vai tev tie ir pieejami?”

“Vai tu jau izvēlējies laiku, kad to izdarīsi?

“Kad tu plāno pašnāvību?”

Kā rīkoties, ja tuvs vai ne tik tuvs cilvēks domā par pašnāvību?

Rīcība lielā mērā ir atkarīgā  no tā, cik nopietnas ir pašnāvības domas. Ar iepriekš minētiem jautājumiem var novērtēt, cik liels ir risks tiešam veikt pašnāvību tuvākajā laikā.

Zems un vidējais risks ir tad, kad cilvēks Jums saka, ka nevar tikt galā vai labāk būtu nomirt, bet viņi neplāno veikt pašnāvību tieši tagad nekavējoties. 

Ko Jūs varat izdarīt:

  1. Piedāvāt emocionālo atbalstu. Jārunā par problēmām, kuru dēļ rodas pašnāvības domas.
  2. Fokusēties uz personības stiprajām pusēm – jārunā un jāatceras par to, kādā veidā jebkuras citas problēmas dzīves laikā jau bija atrisinātas, neizmantojot pašnāvību kā izeju. Cilvēkam jāsaskata savas stiprās puses un reālās iespējas tikt galā ar problēmām.
  3. Noslēdziet līgumu – “tu neveiksi pašnāvību, noteiktā laika posmā kamēr neparunāsi ar ārstu”.
  4. Nosūtiet šo cilvēku pie ambulatora psihiatra vai psihoterapeita pēc iespējas ātrāk.
  5. Uzturiet kontaktu un runājiet ar šo cilvēku atkal par to pašu pēc noteikta laika posma.
  6. Parunājiet ar citiem šā cilvēka piederīgajiem, palūdziet  atbalstu no viņiem.

Augsts risks pašnāvībai ir tad, kad cilvēks ir jau izstrādājis plānu un vēlas to veikt nekavējoties.

Ko Jūs varat izdarīt:

  1. Neatstājiet šo cilvēku vienu pašu.
  2. Runājiet ar cilvēku iejūtīgi un atņemiet viņam tabletes/nazi/ieroci u.c. pašnāvības rīkus. Dzīvības glābšanai svarīgi ir ierobežot dažādu bīstamu medikamentu, šaujamieroču, pesticīdu, sprāgstvielu, nažu utt. pieejamību.
  3. Nekavējoties sazināties ar ātro neatliekamo palīdzību un stacionējiet šo cilvēku.

Kad cilvēks ir agresīvi noskaņots pret sevi un atklāti draud ar pašnāvību vai cenšas to izdarīt, sniegt psihiatrisko palīdzību ir iespējams arī bez viņa piekrišanas, ko nosāka 68. Pants „LR Ārstniecības likumā”! [4] Ātra, autoritatīva un izlēmīga iejaukšanās bieži var glābt dzīvību.

Nekad nedariet sekojošo:

  1. Neignorējiet situāciju.
  2. Neļaujaties panikai.
  3. Nesakiet, ka viss būs labi.
  4. Nestrīdieties. Nesakiet “tev taču ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu”, “tava pašnāvība radīs sāpes ģiemenei” vai “domā gaišāk”.
  5. Nestāstiet lekcijas par dzīves vērtību vai nesakiet, ka pašnāvība ir nepareiza rīcība.
  6. Nesoliet konfidencionalitāti “pastāsti, es nevienam neteikšu”.
  7. Nesakiet, ka problēmas, kuru dēļ cilvēks grib veikt pašnāvību, ir niecīgas un tās var viegli atrisināt, nevajag dod padomus, kā būtu pareizi izdarīt. Nav svarīgi, cik sliktas un cik lielas ir problēmas, bet ir svarīgi, cik lielā mērā tās ir  traucējošas un apgrūtinošas.
  8. Nevainojiet sevi. Jūs nevarāt atrisināt cita cilvēka domas, kontrolēt viņa jūtas. Jūs neesat atbildīgs par cita cilvēka laimi vai tās trūkumu.
  9. Neatstājiet cilvēku vienu [2].

Literatūras saraksts:

 [1]Pašnāvību novēršana: informatīvais materiāls skolotājiem un citiem skolu darbiniekiem. Slimību profilakses un kontroles centrs, 2013 http://www.vm.gov.lv/images/userfiles/Nozare/Buklets_Pasnavibu_noversana.pdf

[2] "Preventing Suicide - A Resource for Primary Health Care Workers" (PDF), World Health Organization, Geneva, 2000, p. 13. http://www.who.int/mental_health/media/en/59.pdf

[3] SAVE - Suicide Awareness Voices of Education https://save.org/

[4] LR „ Ārstniecības likums” - https://likumi.lv/ta/id/44108-arstniecibas-likums

[5] American Associoation of Suicidology - https://www.suicidology.org/

[6] Skalbes – krīžu un konsultācijas centrs. http://www.skalbes.lv/noderigi/dazas-no-pazimem-kuras-liecina-par-iespejamu-pasn­­­­­avibas-risku-2/809

[7] “PAŠNĀVĪBAS LATVIJĀ – SITUĀCIJA, PERSPEKTĪVAS, RISINĀJUMI” https://spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Sabiedribas%20veselibas%20petijumi/pasnavibas_latvija_situacijas_perspektivas_risinajumi_2009.pdf

 

Raksta autori:

ārste-rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova,

ārsts-psihiatrs Pēteris Zālītis.

Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik

 


Facebook Twitter Draugiem.lv Youtube Foursquare

Uzdod mums savu jautājumu




Pieteikties vizītei







Pieteikties jaunumiem