Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 8. daļa – hipohondrija!

Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 8. daļa – hipohondrija!

Vai pazīstat tādu cilvēku, kuram visu laiku kaut kas sāp un kas mūžīgi sūdzas par savu veselību un mēģina atrast iemeslus savai sliktajai pašsajūtai, bet nespēj to? Ir diezgan liela varbūtība, ka galvenā šī cilvēka slimība nemaz nav saistīta ar orgāniem un ķermeņa daļām, par ko viņam ir sūdzības, bet pamatā ir psiholoģiskais traucējums – hipohondrija. Šis cilvēks tiešām ļoti cieš no savām psiholoģiskajām problēmām, bet to neapzinās vai noliedz. Hipohondrija ir pārliecība kādas smagas slimības esamību vai pārliecība par to, ka nākotnē tā noteikti attīstīsies. Visbiežāk bailes ir par sirds, kuņģa-zarnu trakta, dzimumorgānu vai galvas smadzeņu saslimšanām. Cilvēks ir pārliecināts, ka neviens ārsts šo slimību nav spējīgs atklāt, neskatoties uz daudzveidīgiem izmeklējumiem, tāpēc pēc īsa pārtraukuma atkārto visus izmeklējumus vēl un vēl ticot, ka tomēr kaut kas tiks atklāts.

Paralēli hipohondrijai bieži cilvēks cieš no citiem psihiskiem traucējumiem – depresijas, panikas lēkmēm, ģeneralizētas trauksmes. Tajā patšā laikā tā var pastāvēt arī atsevišķi bez citu saslimšanu fona.

Hipohondrija ir veids, kā kontrolēt savu dzīvi. Svarīgi atzīmēt, ka no psihosociāliem faktoriem nozīmīgi ir pārāk kontrolējošie vecāki. Kontrole par savu veselību pieauguša cilvēka dzīvē ir kā turpinājums tam, ko iepriekš bērnībā veica vecāki. Par iemeslu var būt arī vecāku nepietiekoša kontrole – atļauts bērnībā darīt visu, ko grib, līdz ar ko atbildība par savu dzīvi jau no bērnības ir pārāk liela un pieaugušo dzīvē izpaužas kā pārmērīgi liela kontrole un uztraukums par savu veselību.

Hipohondrija pēc būtības ir psihiska aizsargmehānisma paveids -  psihiska spriedze neatrisināto problēmu dēļ ir pārāk liela, uzmanība no šīm problēmām tiek novirzīta uz savu veselību. Hipohondrijas kodolu veido bailes no nāves un pašnoteikšanās instinkts – pēc emocionāla piesātinājuma tie ir intensīvāki nekā jebkurš iekšējais neatrisinātais konflikts, līdz ar to bažas par savu veselību ieņem pirmo vietu, bet iekšējais neatrisinātais konflikts pāriet otrā plānā.

Noteikta loma ir arī fizioloģiskiem procesiem un veģetatīvās nervu sistēmas nepareizai regulācijai, piemēram, organismā samazinās serotonīna daudzums. Serotonīna līmeņa samazinājums mazina sāpju slieksni – pat nelielu sāpju kairinājumu hipohondriķis izjūt, kā ļoti stipru vai noteiktas smadzeņu daļas ir pastiprināti jutīgas pret impulsāciju no orgāniem un šī informācija tiek nepareizi interpretēta: palielināts pulss pie trauksmes tiek uztverts, kā infarkts, kuņģa iestiepums pēc ēdiena tiek uztverts, kā vēdera sāpes.

Aizliegums būt veselam un laimīgam.

Aizliegums baudīt dzīvi. No bērnības spēkā ir pārliecība «es esmu slikts, tāpēc man jācieš». Sāpes un visāda veida slimību simptomi tiek uztverti, kā sods par jebkuru savu «sliktu» un «nepieņemamu» rīcību.

Rūpes par sevi. Bažas par savu veselību, bezgalīgas analīžu nodošanas un visādas izmeklēšanas kalpo, kā rūpes par sevi. 

Mīlestības un uzmanības saņemšana no apkārtējiem. Sūdzoties par savām slimībām apkārtējiem cilvēkiem, hipohondriķis gaida, ka viņš uzmanīgi tiks uzklausīts un par viņu kāds parūpēsies.

Kā pazīt hipohondriju?

1. Atkārtoti parādās traucējošie simptomi sakarā, ar kuriem tiek pieprasīta medicīniska izmeklēšana, pat ja ir objektīvi pierādījumi, ka pacientam nav nekādas fizikas slimības.

2. Cilvēks ar hipohondriju kategoriski noliedz un netic, ka fizisko simptomu iemesls varētu būt psiholoģiskas problēmas.

3. Sūdzībām ir dramatisks raksturs, bet uzvedībā var redzēt demonstratīvus elementus.

4. Cilvēks ar hipohondriju visu laiku domā par to, ka viņam varētu būt smaga fiziska slimība.

5. Normālas ķermeņa sajūtas var tikt interpretētas kā slimības pazīmes.

6. Uzmanība tiek koncentrēta uz vienu vai diviem orgāniem vai orgānu sistēmām.

7. Cilvēks ar hipohondriju mēģina manipulēt ar ģimenes locekļiem un apkārtējiem cilvēkiem.

8. Cilvēks ar hipohondriju mēģina fiziskus simptomus pārvarēt ar pašārstēšanās metodēm vai izvēloties saudzējošu režīmu. 

9. Pārliecība par slimības esamību ilgst minimāli 6 mēnešus.

 

TEST – Hipohondrijas pašnovērtēšanas tests – The Whitley Index

Zemāk ir jautājumu saraksts par Jūsu veselību. Katram apgalvojumam jāizvēlas punktu skaitu, cik lielā mērā apgalvojums Jums atbilst.

1 = Pavisam man neatbilst

2 = Nedaudz man atbilst

3 = Vidēji man atbilst

4 = Lielā mērā man atbilst

5 = Pilnībā man atbilst
 
1. Vai Jūs daudz satraucaties par savu veselību?

2. Vai Jūs domājat, ka Jūsu ķemenī kaut kas notiek pavisam nepareizi?

3. Vai Jums ir grūti aizmirst par sevi un domāt par citām lietām?

4. Gadījumā, ja Jūs jūtaties slikti, bet kāds cits Jums saka, ka izskatāties labāk, tas Jūs aizkaitina?

5. Vai Jūs vienmēr uzmanīgi novērojat, kas notiek ar Jūsu ķermeni?

6. Vai Jūs satrauc biežas sāpes?

7. Vai Jums ir bail no slimības?

8. Vai Jūs satraucaties par savu veselību vairāk nekā citi cilvēki?

9. Vai Jums liekas, ka apkārtēji cilvēki uztver Jūsu slimību nenopietni?

10. Vai Jums ir grūti ticēt ārstam, kad viņš(-a) saka, ka Jums nav par ko uztraukties?

11.Vai Jūs uztraucaties, ka esat saslimuši ar kaut ko nopietnu?

12. Ja Jūsu uzmanība tiek pievērsta kādai slimībai (caur TV, radio, avīzēm, paziņām), Jūs uztraucaties pats (i) ar to saslimt?

13. Vai Jums traucē vairāki dažāda veida simptomi?

14. Vai Jūs bieži sev novērojat kaut kādus simptomus, kas ir raksturīgi noteiktai slimībai?

Pēc tam saskaitiet punktus. Cilvēkiem bez hipohondrijas parasti ir no 14 līdz 28 punktiem. 28 līdz 32 punkti ir robežlīmenis, kura gadījumā vēlama konsultācija pie psihoterapeita, psihiatra. Punktu skaits no 32 līdz 55 liecina par hipohondrijas klātbūtni, kuras gadījumā nepieciešama konsultācija pie psihiatra, psihoterapeita.

Hipohondrijas panaceja!

Hipohondriju var apstiprināt tikai tad, kad ir izslēgtas iespējamās slimības un orgānu patoloģijas, uz kurām attiecas sūdzības.

Kā bija teikts iepriekš, diezgan efektīva metode hipohondrijas ārstēšanai ir psihoterapija. Tās mērķis ir palīdzēt apzināties un atrisināt iekšējo konfliktu. Tādā veidā mazinās emocionālā spriedze, kas novedusi pie aizsargmehānismu ieslēgšanās. Psihoterapijas laikā tiek ārstēta nevis hipohondrija pati par sevi, bet tās cēlonis, kādēļ hipohondrija izveidojās, kā arī tā palīdz cilvēkam atrast, kā citā veidā var saņemt «sekundāro ieguvumu», kas tiek saņemts ar hipohondrijas palīdzību – kā citādi var kontrolēt savu dzīvi, kā rūpēties par sevi un kā iegūt mīlestību un uzmanību cita veidā.

Hipohondrijas ārstēšanā labu rezultātu dod arī antidepresantu lietošana, it sevišķi, ja hipohondrija ir attīstījusies kopā ar depresiju. Antidepresanti palīdz stabilizēt veģetatīvās nervu sistēmas darbību un neiromediatoru (serotonīna, dopamīna u.c.) līmeņus.

Ļoti retos gadījumos hipohondrija var būt, kā viens no šizofrēnijas simptomiem. Tādā gadījumā jāārstē primāri šizofrēniju ar neiroleptiķiem.

Raksta autori:

ārste-rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova,

ārsts-psihiatrs Pēteris Zālītis

Izmantota literatūra:

[1] The Whiteley Index, WI; Pilowsky, I. (1967). Dimensions of hypochondriasis. British Journal of Psychiatry, 113, p. 89-93.

[2] Fisher J. E., O’Donohue W. T. Practitioner’s Guide to Evidence-Based Psychotherapy. USA, 2006, p. 313-323.

[3] Holder-Perkins V, Wise TN, Williams DE. Hypochondriacal Concerns: Management Through Understanding. Primary Care Companion to The Journal of Clinical Psychiatry. 2000;2(4):117-121.

[4] SSK-10, kods F45.2 http://www.spkc.gov.lv/ssk10

[5] Кулаков С. А. Основы психосоматики. — СПб.:Речь, 2003. — 288 с.

 

Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik

Facebook Twitter Draugiem.lv Youtube Foursquare

Uzdod mums savu jautājumu




Pieteikties vizītei







Pieteikties jaunumiem