“Bez cīņas nav uzvaras” – labi, ja darbs pieprasa spēkus attīstībai un motivē virzīties uz priekšu. Slikti, ja darbs pārvēršas par sāpīgu ikdienas cīņu ar sevi, atņem dzīvesprieku un nedod neko, izņemot pastāvīgu nogurumu. Šoreiz raksts ir veltīts izplatītai problēmai – emocionālai izdegšanai.
Pirmo reizi šī problēma aprakstīta 20. gadsimtā mediķu vidū. Toreiz pat pastāvēja hipotēze, ka šāda veida nogurumu izsauc nezināms vīruss, līdz šī parādība tika izskaidrota no psiholoģijas viedokļa. Jēdzienu «izdegšana» (“burn-out”) pirmo reizi 70. gadu sākumā sāka izmantot amerikāņu psihiatrs G. Freidenbergs [10]. Pašreiz Starptautiskajā slimību kvalifikācijā izdegšanai ir savs diagnostiskais kods: Z73.0 Pārpūle (spēku izsīkums).
Galvenais dzinējspēks, kas veicina profesionālo attīstību, ir pretrunas jeb neatbilstība starp profesionālo prasību pieaugošo sarežģītību un individuālo pieredzi, iemaņām. Šādos apstākļos rodas iekšējais konflikts – reālais Es (“kā es pats sevi redzu un uztveru?”) ir pretrunā ar reflektējošo Es (“kā es sevi uztveru, ja skatos uz sevi caur cita cilvēka acīm?”). Šīs pretruna rada spriedzi, kas motivē meklēt risinājumu, novedot pie izaugsmes [1]. Emocionālo izdegšanu var uzskatīt par vienu no neveiksmīgi atrisinātām krīzēm profesionālās attīstības ceļā: prasību sarežģītība neatbilst iekšējo resursu lielumam. Lielā emocionālā sloga ietekmes dēļ attīstās psihiskais aizsardzības mehānisms – pilnīga vai daļēja emociju atslēgšana, kā atbilde uz noteiktiem spriedzi radošiem apstākļiem. No vienas puses, tas ļauj taupīt spēku, no otras puses, tas var slikti atpoguļoties uz darba rezultātiem, attiecībām ar kolēģiem vai klientiem, kā arī novest pie slimībām, jo stress darbā pats par sevi nekur nepazūd [2].
Jā, dažāda veida neatbilstībām starp personu un darbu, kas nav laicīgi novērstas, ir liela loma izdegšanas sindroma attīstībā! Psihologi K. Maslača un K.Leiters uzsver sekojošus faktorus [10]:
1) neatbilstība starp prasībām pret darbinieku un viņa resursiem (iemaņām, spēku, raksturu);
2) neatbilstība starp vēlmi būt patstāvīgam savā darbā un vadības stingro kontroli, ierobežojot cilvēku iniciatīvu un radošo pieeju; darbiniekam var rasties nelietderības sajūta;
3) atalgojuma neatbilstība ieguldītajam darbam tiek uztverta kā darba neatzīšana;
4) kolēģu attiecību neatbilstība dabīgām personības vajadzībām – cieņas, atzinības, atbalsta, mierinājuma trūkums kolektīvā;
5) trūkst izpratnes par taisnīgumu darbā, kā rezultātā krīt darbinieka pašvērtējums;
6) neatbilstība starp ētiskajiem personas principiem un darba prasībām.
Visbiežāk emocionālā izdegšana tiek novērota “altruistisko” profesiju darbiniekiem. Tiem profesionālo prasību īstenošana pieprasa lielu emocionālo atdevi – skolotāji, medmāsas, ārsti, sociālie darbinieki, psiholoģi, mācītāji. Šis sindroms var rasties arī citu profesiju pārstāvjiem, kuriem darbs nav tieši saistīts ar saskarsmi ar citiem cilvēkiem, piemēram, programmētājiem. Tas nav retums arī studentiem un mājsaimniecēm [2].
Emocionālās izdegšanas sindroma galvenās pazīmes:
Emocionālās izdegšanas sindroms attīstās pakāpeniski. Sākumā ir liela aizrautība ar darbu, cilvēks var pat atteikties no citām savām vajadzībām, kas nav saistītas ar darbu, un pēc kāda laika aizrautība nomainās ar emocionālu un fizisku spēku izsīkumu. Cilvēks izjūt nomākumu un nogurumu, kas parasti nepāriet pēc nakts miega. Vēl viena pazīme ir depersonalizācija – cietsirdīga, bezpersoniska attieksme pret savu profesiju, pret klientiem, pacientiem, kolēģiem, nepieļauj kompromisus savā darbā. Pozitīvas un negatīvas emocijas, ko iepriekš izsauca darbs, tiek nomainītas ar vienaldzību un cinismu. Samazinās personīgie sasniegumi, darba efektivitāte, cilvēks neredz profesionālās attīstības iespējas [3].
Var izdalīt piecu veidu simptomus, kas ir raksturīgi emocionālās izdegšanas sindromam [2]:
1) fiziskie simptomi – nogurums, nomākums, izsīkums, svara izmaiņas, miega traucējumi, slikts vispārējs organisma stāvoklis, elpas trūkums, aizdusa, slikta dūša, galvas reibonis, pārmērīga svīšana, trīce, paaugstināts arteriālais spiediens, ādas slimības, sirds un asinsvadu sistēmas slimības;
2) emocionālie simptomi – emociju trūkums, pesimisms, cinisms un cietsirdība gan darbā, gan privātajā dzīvē, vienaldzība, bezpalīdzības un bezcerības sajūta, agresivitāte, viegla aizkaitināmība, nepamatota trauksme, nemiers, uzmanības pavājināšanās, vainas sajūta, ideālu, cerību un profesionālu perspektīvu zudums; kā iespaidā rodas depersonalizācija (liekas, ka pats un cilvēki apkārt kļūst bezpersoniski, rodas vientulības sajūta);
3) uzvedības pārmaiņas – strādā vairāk par 45 stundām nedēļā, darba laikā rodas nogurums, vēlme atpūsties, vienaldzība pret ēdienu, samazinās fiziskā slodzes izturība, var pieaugt tabakas, alkohola, medikamentu patēriņš, rodas nelaimes gadījumi (kritumi, traumas, avārijas, uzvedība kļūst impulsīva);
4) intelektuālais stāvoklis – samazinās interese pret jaunām idejām savā profesionālajā joma, trūkst radoša pieeja dažādu problēmu risināšanai, rodas garlaicība, apātija, pazūd dzīvesprieks, priekšroka tiek dota šabloniem, rutīnai, formālai pieejai darbam, jo ir vienaldzība pret jauno, nav vēlmes piedalīties izglītojošos pasākumos;
5) sociālie simptomi – samazinās sociālā aktivitāte, pazūd vaļasprieki, sociālie kontakti pārsvarā notiek tikai darbā, rodas izolācijas sajūta, nesaprašanās ar citiem cilvēkiem, trūkst atbalsta sajūtas no draugiem, radiniekiem, kolēģiem, pasliktinās attiecības.
Emocionālās izdegšanas simptomi ļoti atgādina depresijas simptomātiku. Taču ir svarīgi atšķirt vienu no otra, jo no tā ir atkarīgs, cik veiksmīga būs ārstēšana. Ja ir tikai emocionālās izdegšanas sindroms, tad pašsajūtu var uzlabot, pārtraucot kādu laiku strādāt, paņemot garāku atvaļinājumu, un ar to būs pietiekami, lai atjaunotu spēkus. Taču depresijas gadījumā ieteikums ilgāk atpūsties nav īsti pareizs, jo šādiem pacientiem ir noteikti nepieciešama psihoterapija vai medikamentoza ārstēšana. Svarīgi saprast, ka pie emocionālās izdegšanas sindroma problēmas, kas traucē, lielākoties ir tieši saistītas ar darbu, bet pie depresijas drūmas domas un sajūtas skar visas dzīves jomas.
Tātad pacientiem ar emocionālās izdegšanas sindromu ne vienmēr ir depresija, kaut laicīgi neatrisināts emocionālās izdegšanas sindroms var veicināt depresijas attīstību nākotnē [4], kā arī tas ir neatkarīgs riska faktors koronāras sirds slimības, kā arī hronisku muskuļu un skeleta sāpju sindroma attīstībai [5].
Kā atpazīt?
TESTS - Maslačas izdegšanas aptauja: The Maslach Burnout Inventory [6; 7].
Lūdzu novērtējiet, cik bieži Jums rodas sekojošas izjūtas. Jāatbild ātri, vadoties pēc pirmā iespaida.
0 balles – “Nekad”;
1 balle – “Ļoti reti”;
2 balles – “Reti”;
3 balles – “Dažreiz”;
4 balles – “Bieži”;
5 balles – “Ļoti bieži”;
6 balles – “Katru dienu”.
1. Es jūtos emocionāli iztukšots.
2. Pēc darba es jūtos kā “izspiests citrons”.
3. No rīta es izjūtu nogurumu un nevēlos iet uz darbu.
4. Es skaidri saprotu, ko izjūt mani kolēģi, un cenšos to ņemt vērā lietišķās interesēs.
5. Es izjūtu, ka ar dažiem kolēģiem sarunājos kā ar nedzīviem priekšmetiem.
6. Pēc darba man gribas distancēties no visiem un būt kādu laiku vienam (-ai).
7. Man izdodas atrast pareizu risinājumu konflikta situācijās darbā.
8. Es jūtos nomākts (-a) un nespēcīgs (-a).
9. Es esmu pārliecināts(-a), ka mans darbs ir vajadzīgs cilvēkiem.
10. Man liekas, ka kļūstu neiejūtīgs (-a) pret klientiem, kolēģiem.
11. Es pamanīju, ka mans darbs pārvērš mani par cietsirdīgu cilvēku.
12. Man ir daudz nākotnes plānu, es ticu, ka viss izdosies.
13. Mana neapmierinātība ar darbu pieaug.
14. Man liekas, ka es pārāk daudz strādāju.
15. Ir gadījies, ka man tiešam ir vienalga, kas notiek ar dažiem maniem kolēģiem.
16. Man gribas pavadīt laiku vientulībā un atpūsties no visiem un no visa.
17. Man ir viegli izveidot labvēlīgu atmosfēru kolektīvā.
18. Darba laikā es izjūtu patīkamu piepaceltu noskaņojumu un uzbudinājumu.
19. Pateicoties savam darbam, es jau izdarīju dzīvē tiešām vērtīgas lietas.
20. Es jūtu, ka parādās vienaldzības sajūta pret to, kas agrāk patika, interesēja.
21. Darbā es viegli tieku galā ar emocionālām problēmām.
22. Pēdēja laikā man liekas, ka kolēģi biežāk pārliek uz mani savus pienākumus un problēmas.
Saskaitiet balles atbildēm uz jautājumiem 1, 2, 3, 6, 8, 13, 14, 16, 20. Kopsumma liecina par emocionālo izsīkumu: 0-15 – zems, 16-24 – vidējs, 25 un augstāk – augsts emocionālā izsīkuma līmenis.
Atbildes uz jautājumiem 5, 10, 11, 15, 22 nosaka depersonālizāciju: 0-5 zems depersonālizācijas līmenis, 6-10 – vidējs,11 un vairāk – augsts.
Par personīgu sasniegumu samazinājumu priekšstatu dod atbildes uz jautājumiem 4, 7, 9, 12, 17, 18, 19, 21. Ja kopsumma ir 37 un vairāk, tas liecina, ka darbspējas un profesionālie sasniegumi ir labā līmenī, 31-36 balles – vidējā līmenī, ja 30 un zemāk – Jums ir samazinātas darbspējas, par ko liecina zems personīgo sasniegumu līmenis.
Emocionālās izdegšanas sindroma Panaceja!
Emocionālās izdegšanas sindroma attīstības risks ir tieši atkarīgs no darba apstākļiem, attiecībām kolektīvā, paša cilvēka veselības un emocionālajām reakcijām uz stresa situācijām. Secīgi uzlabojot visas augstāk minētās jomas, var būtiski samazināt emocionālās izdegšanas sindroma risku.
Ja emocionālās izdegšanas sindroms jau attīstījies, tiek rekomendēts [11]:
1) psihoterapija – kognitīvi-biheviorāla terapija, iemācīties izmantot relaksācijas tehnikas, integratīva psihoterapija;
2) darba apstākļu izmaiņas;
3) medikamentozā ārstēšana vidēji terapeitiskājās devās atkarībā no simptomiem – antidepresanti, prettrauksmes, miega līdzekļi.
Liela loma ir laika menedžmentam: svarīgi noteikt īslaicīgus un ilglaicīgus mērķus, prognozēt un mēreni sadalīt slodzi, ievērot dienas režīmu un dienas laikā rīkot darba pārtraukumus.
Pēc iespējas samazināt stresa faktorus: izvairīties no nevajadzīgas konkurences, iemācīties pārslēgties no vienas darbības uz citu, vienkāršāk uztvert konfliktus darbā, necensties būt labākam (-ai) vienmēr un visur.
Paplašināt savu profesionālo kompetenci: piedalīties profesionālo iemaņu pilnveidošanas pasākumos un dalīties ar informāciju. Tas palīdz plašāk uztvert pasauli un uzzināt citu cilvēku viedokļus par pašreizējām problēmām.
Meklēt palīdzību pie citiem cilvēkiem: analīzēt savas sajūtas un runāt par tām ar apkārtējiem.
Uzturēt sevi labā fizskajā formā – “veselīgā ķermenī ir veselīgs prāts”.
P.S. Zinātniskais eksperiments/piemērs:
Ar darbu sasitīta ilgstoša pārslodze izraisa galvas smadzeņu darbības izmaiņas, kuru dēļ pasliktinās spējas pārvaldīt savas negatīvās emocijas.
Stokholmas Universitātē tika veikts pētījums, kurā tika salīdzinātas emociju kontroles spējas atkarībā no izdegšanas sindroma esamības dažādiem dalībniekiem. Un ar magnētiskās rezonanses izmeklēšanas metodi tika salīdzinātas anatomiski redzamās atšķirības galvas smadzeņu darbībā. Uzmanība tika pievērsta struktūrām, kas atbild tieši par trauksmi – zemgarozas veidojums ar nosaukumu mandeļveida ķermenis un pieres rajonā esošais galvas smadzeņu garozas laukums jeb prefrontālā garoza. Mandeļveida ķermenis ir galvas smadzeņu daļa, kurā primāri rodas trauksme un bailes, kā atbilde uz jebkuru potenciāli bīstamu kairinātāju. Tajā nenotiek izvērtēšana, cik lielā mērā radītās emocijas atbilst realitātei. Prefrontālā garoza savukārt ir kā filtrs, ar ko cilvēks spēj apzināti izvērtēt, vai trauksmei un bailēm tiešām ir atbilstošs pamats, vai šīs negatīvās emocijas atbilst situācijai un gadījumā, ja nē, trauksmes un baiļu signāli mandeļveida ķermenī normā tiek dzēsti.
Veicot pētījumu, dalībniekiem rādīja bildes ar nepatīkamu saturu. Tika dots uzdevums apzināti pastiprināt vai pavājināt savas negatīvās emocijas, kas parādījas, skatoties uz bildēm. Izradījās, ka dalībnieki ar diagnosticētu izdegšanas sindromu ievērojami sliktāk var pārvaldīt savas trauksmes un baiļu emocijas nekā nosacīti veselie pētījuma dalībnieki. Kā arī magnētiskās rezonanses attēlos bija redzams, ka cilvēkiem ar izdegšanas sindromu ir lielāks mandeļveida ķermenis, kuram ir mazāka saikne ar prefrontālo garozu un citām par trauksmes sajūtu apzinātu regulāciju atbildīgām daļām. No minētā var secināt, ka pie izdegšanas sindroma ir izjukusi galvas smadzeņu normāla darbība un to atjaunot nav tik viegli. Ārstēšanas kurss vidēji aizņem 6 mēnešus. Tāpēc ir ļoti svarīgi nepieļaut attīstīties izdegšanas sindromam, bet, ja tas jau ir noticis – laicīgi pamanīt un mainīt apstakļus, kas noved līdz emocionālai izdegšanai, lai nepieļautu tālākas galvas smadzeņu darbības pārmaiņas [9].
Informācijas avoti:
[1] Психологическое сопровождение выбора профессии/ Под ред. Л.М. Митиной. М.,
1998. С.6-8.
[2] Водопьянова, Н. Е. Синдром выгорания. Диагностика и профилактика : практ.
пособие / Н. Е. Водопьянова, Е. С. Старченкова. — 3-е изд., испр. и доп. — М. :
Издательство Юрайт, 2018. — 343 с. — (Серия : Профессиональная практика). — ISBN
978-5-534-03082-2.
[3] Maslach C. Burnout: A multidimensional perspective. In: Professional burnout: Recent
developments in the theory and research [Ed. W.B. Shaufeli, Cr. Maslach and T. Marek]
Washington D.C: Taylor & Trancis, 1993. P. 19‒32.
[4] Depression: What is burnout? Last update: January 12,2017. Source: PubMed Health, online
acces https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmedhealth/PMH0072470/
[5] Marija Avota, Anna Millere. Izdegšanas sindroms praktizējošiem ārstiem Latvijā. Rīgas
Stradiņa universitāte.
Zinātniskie raksti. Rīga: RSU, 2015, 204.–211. lpp.
[https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Dokumenti/zinatniskie_raksti_medicina/2015/2015_i
zdegsanas_sindroms_arstiem_latvija.pdf]
[6] Maslach C., Jackson S. E. The measurement of experienced burnout. Journal of
Occupational Behavior, 1981; 3: 99–113.
[http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1002/job.4030020205/epdf]
[7] http://psylab.info/Опросник_выгорания_Маслач
[8] http://www.psi-test.ru/pub/1/Sidorov-Sindrom-vygoraniy.html
[9] Golkar, Armita et al. “The Influence of Work-Related Chronic Stress on the Regulation of
Emotion and on Functional Connectivity in the Brain.” Ed. Daniel Margulies. PLoS ONE 9.9
(2014): e104550. PMC. Web. 9 Feb. 2018.
[https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4153588/]
[10] Darbinieku profesionālā izdegšana. Jeļena Horoškina, Mag. psych., personāla atlases
konsultante, SIA «HR Eksperts» izpilddirektore, \"Psiholoģijas Pasaule\"
[http://www.tvnet.lv/saimniece/brivbridis/753564-darbinieku_profesionala_izdegsana]
[11] Боева, A.В. Синдром эмоционального выгорания у врачей-психиатров / A. В. Боева, B.
А. Руженков, У. С. Москвитина // Научные ведомости БелГУ. Сер. Медицина. Фармация. -
2013. - №11(154), вып.22.-С. 6-12. - Библиогр.: с. 10-12.
Raksta autori:
Ārste-rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova,
Ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
