Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 4. daļa – pašnāvība!

         Aptuveni 800 tūkstoši cilvēku katru gadu - 1 cilvēks 40 sekundēs - beidz dzīvi pašnāvībā. Tas ir otrs biežākais nāves iemesls 15-29 gadīgiem cilvēkiem [1].

           9.gs. sociologs E. Dirkeims savos darbos izdalīja trīs pašnāvības paveidus – egoistiskais, altruistiskais un anomiskais.

         Egoistiskā pašnāvība ir raksturīga cilvēkiem no augsta attīstības līmeņa sabiedrības un atkarīga  no brīvprātības līmeņa -  cilvēks patvaļīgi izvēlas aiziet no dzīves savu personīgo uzskatu/iemeslu dēļ. Jo valstī ir vājākas reliģiozās tradīcijas, kas nosoda pašnāvību, jo ir vājāka ģimenes ietekme un saikne ar  sabiedrību, jo lielāks cilvēku skaits veic pašnāvību.

        Altruistiskā pašnāvība - pretēji egoistiskajai, tiek veikta, kad saikne ar sabiedrību ir diezgan stipra, bet dažādu iemeslu dēļ cilvēks jūtas par nastu apkārtējiem un savās domās ir pārliecināts par psiholoģisko spiedienu no sabiedrības „tev ir jānomirst”. Tā gadās slimu vai vecu cilvēku vidē, piemēram, no divu gadsimtu pagātnes var minēt sievu pašnāvība pēc vīra nāves vai kalpotāju pašnāvības pēc kunga nāves, kā pataloģisku sēru sastāvdaļu.

       Anomiskā pašnāvība raksturīga sabiedrībai, kurā notiek lielas reformas un transformācijas, bet cilvēks nespēj tām pielāgoties (jaunām vērtībām, jaunām lomām) – izzūd pierastas cēloņsakarības, rodas jaunas. Šī veida pašnāvība raksturīga ekonomiskajām krīzēm [2].

          Tomēr šis iedalījums dod tikai vispārēju priekšstatu par pašnāvības motīviem. Īstie iemesli, kāpēc cilvēks izvēlas dzīvot vai nē ir dziļāki.

          60% pašnāvību veic cilvēki, kas slimo ar depresiju. 15-25% - no narkotikām un alkohola atkarīgie. 3-10% - šizofrēnijas pacienti, tiem suicīda motivācija sakņojas murgu idejās un halucinācijās, kas pavēl to izdarīt. Risks ir arī epilepsijas pacientiem – epileptiforma uzbudinājuma laikā uzvedība var būt impulsīva un spontāna.

          Atsevišķi ir jāizdala arī robežpersonības (emocionāli nestabilas) pašnāvniecisko rīcību. Šajā gadījumā suicīds pats par sevi ir spontāna reakcija uz stresu un īslaicīgo krīzi: 153 nepabeigtu suicīdu gadījumos 24% cilvēku to darīja 5 minūšu laikā pēc rīcības pieņemšanas par suicīdu, bet pārējie 70% stundas laikā. Cilvēkiem ar robežpersonības struktūru biežāk var novērot pašnāvības mēģinājumus, nevis īstu suicīdu, jo tas nav plānots, kaut atkārtošanas risks ir  liels [3; 4]. 

     Vēl dziļāk izskaidrot pašnāvības iemeslus savos darbos mēģināja Z.Freids un K. Abrahams 20.gs.sākumā. Pašnāvnieciska uzvedība  ir pret savu personību vērsta agresija, zaudējot sev svarīgo objektu. Psihodinamiskās psihoterapijas koncepcijā ir stiprs uzsvars uz tuvu cilvēku nāvi, šķiršanos no tā vai vilšanos viņā. Psihoterapapijas attīstības posmos par šo objektu tika uzskatīts arī mātes tēls, kas glabājas atmiņā kopš jaundzimušā vecuma, ja ar to ir saistīti sāpīgi pārdzīvojumi. Pirmā reakcija pret zaudēto objektu ir naids, kas rodas no sajūtām - „ es esmu slikts tāpēc, ka mani pameta”. Turpmākajā dzīvē naidu nomaina vainas sajūta - „mani pameta tāpēc, ka es esmu slikts”. Taču visgrūtākais ir atteikties no zaudētā objekta. Tas saglabā lielu vērtību, līdz ar to cilvēks, kas cieš no šī zaudējuma, psiholoģiski sāk identificēt zaudēto objektu ar sevi un pirmreizējā naida sajūta tiek vērsta pret sevi un tieksme nogalināt citu kļūst par tieksmi nogalināt sevi. Suicidāla rīcība kļūst par risinājumu šim konfliktam, sasniedzot abus trīs mērķus - nogalinot sevi, vienlaicīgi tiek nogalināts „cits” - , un paša vaina pret viņu arī ir izpirkta. Tātad galvenās jūtas, kas noved pie suicidālas rīcības ir naids un vainas sajūta.

Kā pazīt?

        Psihoterapijā pastāv tā sauktais pirms suicidālais sindroms, kura galvenās pazīmes ir suicidālas fantāzijas, agresija pret sevi un uzmanības koncentrēšana uz negatīviem pārdzīvojumiem – pašnievājošas domas. Arī depresīviem cilvēkiem ar lielu pašnāvības risku ir raksturīga intereses zaudēšana pret ārstiem un citiem cilvēkiem, kas viņus aprūpē [5; 6]. Līdz ar to cilvēki ar pašnāvniecisku tieksmi bieži kļūst nespējīgi sev palīdzēt un viņu liktenis ir atkarīgs no tā, cik ir spējīgi apkārtēji cilvēki un tuvinieki atpazīt brīdinošas pazīmes un sniegt palīdzības roku.

 

Pašnāvniecisko tieksmju galvenās pazīmes:

  1. Nopietnas depresijas pazīmes: pastāvīgi ir slikts noskaņojums, pesimisms, trauksme, iekšējais saspridzinājums, bezcerība, izmisums miega traucējumi.
  2. Pieaug vai parādās no jauna alkohola vai narkotiku lietošana.
  3. Cilvēks kļūst impulsīvs vai uzvedas riskanti.
  4. Potenciāls pašnāvnieks dažreiz pats atklāti pauž vēlmi nomirt vai draud ar pašnāvību. Var būt arī, ka sastāda pašnāvības plānu, atdod savu īpašumu citiem, raksta mantojumu, negaidīti iegādājas šaujamieroci, savāc un pēta informāciju par indēm, medikamentiem.
  5. Pēkšņi kļūst dusmīgs, viegli aizkaitināms. [10]

TESTS -  Pašnāvības riska skala: C-SSRS.

Uz  apgalvojumiem var atbildēt ar „jā” (1 balle) vai „nē” (0 balles) [7].

Pēdējā mēneša laikā:

  1. Vai esat vēlējies nomirt?
  2. Vai bijušas domas izdarīt pašnāvību? (ja uz šo jautājumu apstiprinoša atbilde, tad pāriet pie 3.,4.,5.,6. jautājuma; ja noliedzoši – pāriet uzreiz pie 6. jautājuma)
  3. Vai domājat, ka varētu izdarīt pašnāvību?
  4. Vai ir bijušas domas, kā realizēt pašnāvību?
  5. Vai esat sācis izstrādāt detalizētu plānu un, vai taisījāties to realizēt?
  6. Vai esat kādreiz darījis kaut ko, lai izdarītu pašnāvību? (ja apstiprinoši – cik sen tas bijis? Vairāk kā gadu atpakaļ/ 3 mēneši-gads/ pēdējo 3 mēnešu laikā?

Kodolīga interpretācija, summējot apstiprinošas atbildes: no 3 ballēm (ieskaitot) ir pašnāvības risks.

Suicīda Panaceja!

      Pirmais, kas ir jādara, ja pamanījāt sev pašnāvnieciskas tieksmes – jāvēršas pēc psihiatriskas palīdzības. Ja jebkuram savam tuviniekam, kolēģim, draugam u.c. novērojāt pašnāvnieciskās tieksmes, jāpiedāvā psihiatrisko ārstēšanu stacionārā un jāpierunā ārstēties. Kad problēma ir nopietna un smaga, ir jāsaprot, ka sirsnīgas pārrunas par dzīvi un ieteikumi aiziet labi pavadīt laiku draugu lokā nepalīdzēs, šeit ir nepieciešama profesionāla palīdzība.

         Diemžēl mūsdienas sabiedrībā saglabājas aizspriedumi, ka ārstēšana pie psihiatra vai psihiatriskajā slimnīcā ir kaut kas apkaunojošs, kas varētu draudēt reputācijai vai sabiedriskai dzīvei. Rūpēties par savu un citu cilvēku dzīvību un veselību nekad nevar būt apkaunojoši. Kā arī mūsu valsts likumdošana pacientiem garantē konfidencialitāti – paust jebkuru informāciju par pacienta veselību citam personām bez pacienta piekrišanas ārstam ir aizliegts, pat uz izziņām un slimības lapām nedrīkst noradīt diagnozi [11]. Par katra pacienta problēmām ir zināms tik daudz, cik viņš pats par sevi stāsta.

       Pacienti stacionārā ārstējas brīvprātīgi. Bet ir jāpiebilst, ka akūtos gadījumos, kad cilvēks ir agresīvi noskaņots pret sevi un atklāti draud ar pašnāvību vai cenšas to izdarīt, sniegt psihiatrisko palīdzību ir iespējams arī bez viņa piekrišanas, ko nosāka 68. Pants „LR Ārstniecības likumā”. Tas ir iespējams gadījumos, kad cilvēks

1) ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus, vai ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām, un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai;

2) ir izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās.

        Akūtu stāvokļu pilns ārstēšanas kurss psihiatriskajā slimnīcā parasti ilgst dažas nedēļas un valsts iestādēs tas ir pilnīgi apmaksāts no budžeta līdzekļiem. Pēc izrakstīšanas pacientam parasti tiek sniegtas rekomendācijas tālākai ambulatorai ārstēšanai, ja tas ir nepieciešams. Ārstēšanās stacionārā norit pēc ārsta sastādītā plāna. Katram pacientam tiek meklētas piemērotākas zāles. Zāļu iedarbības spektrs ir atšķirīgs, tāpēc ārstēšanas efektivitāte ir atkarīga no tā, cik atklāti pacients spēj pastāstīt par savu pašsajūtu ārstam. Sadarbība un mijiedarbība attiecībās „ārsts-pacients” ir noteicošais faktors izveseļošanās procesā, tomēr ārstējoties stacionārā, pret ārstu-psihiatru ir svarīgi atteikties kā pret cilvēku, kura rīcībā ir vairāk pieredzes un zināšanu, kā novērst citu cilvēku emocionālas krīzes un pašnāvnieciskas tieksmes - to nosāka profesijas standarti un ārstniecības principi [12].

           Runājot sīkāk par suicidālo tieksmju ārstēšanu, tā ir atkarīga no iemesliem. Lielākā daļa pašnāvību notiek smagas depresijas dēļ. Ārstēšanu tādos gadījumos ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk uzsākt medikamentozo terapiju (antidepresanti, garastāvokļa stabilizatori) vienlaicīgi ar psihoterapiju ar mērķi samazināt pret sevi vērstu agresivitāti un tieksmi sevi nosodīt. Pēc tam, kad garastāvokļa fons stabilizējas un depresijas remisija ir sasniegta un nostiprināta (kas parasti aizņem pusgadu), antidepresanti tiek atcelti, bet ir jāturpina psihoterapiju. Kopumā ārstēšanās laiks, kas dod ilglaicīgu efektu, ir aptuveni viens līdz divi gadi [8]. Protams, svarīgi diferencēt depresiju no citām garīgām saslimšanām. Šizofrēnijas gadījumos ir svarīgi pastāvīgi, nepārtraukti lietot nozīmētos medikamentus, kaut šīs slimības gadījumā, it īpaši epizodiskas šizofrēnijas remisijā, attīstās arī depresija un tad papildus ir nepieciešams arī ārstēt to. Ja suicidāla tieksme rodas alkohola un narkotiku atkarīgiem cilvēkiem, uzsāk ārstēt atkarību. Labus rezultātus dod aizvietojošā terapija un Minesotas programma. Sasniedzot remisiju, ir jāturpinā individuālu psihodinamisko psihoterapiju rezultātu nostiprināšanai.

 

Autori:

Ārste rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova,

Ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis

Informācijas avoti:

  1. WHO http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs398/en/
  2. Дюркгейм Э. Самоубийство: Социологический этюд. – М.: Мысль, 1994. – 399 с.
  3. Решетников М. Психодинамика и психотерапия депрессий. – СПб: ВЕИП, 2003.
  4. Ray Little. Understanding the Psychodynamics of Suicidal Clients: Exploring Suicidal and Presuicidal States. Transactional Analysis Journal Vol. 39, No. 3, July 2009 http://www.enderbyassociates.co.uk/phdi/p1.nsf/imgpages/1628_chapter5suicide.pdf/ $file/chapter5suicide.pdf
  5. https://www.b17.ru/article/tipologija_suicidov/
  6. Тэхке В. Психика и её лечение: психоаналитический подход. – М.: Академический проект, 1993.
  7. http://cssrs.columbia.edu/
  8. „LPA Depresijas diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas” 3.izdevums. Autori: Dr. Elmārs Tērauds*, Prof. Elmārs Rancāns*, Prof. Raisa Andrēziņa*, Asoc. prof. Biruta Kupča*, Asoc. prof. Gunta Ancāne**, Dr. I. Ķiece*, Dr. Ņ. Bezborodovs* https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Dokumenti/pnk/LPA_Depresijas_vadlinijas_2015.pdf
  9. „Šizofrēnijas diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas” 3.izdevums. Autori: Dr. Elmārs Tērauds, Prof. Elmārs Rancāns, Prof. Raisa Andrēziņa, Asoc. prof. Biruta Kupča, Dr. I. Ķiece, Dr. I. Zārde,  Dr. Ņ. Bezborodovs*
  10.  http://www.nosuicid.ru/node-31/
  11. LR „ Ārstniecības likums” - https://likumi.lv/ta/id/44108-arstniecibas-likums
  12. „Four models of the physician-patient relationship” by E.J.Emanuel and L.L.Emanuel, JAMA, 1992 -  http://www.antoniocasella.eu/salute/Emanuel_1992.pdf

 

Raksta autori:

Ārste rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova

Ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis

Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik


Facebook Twitter Draugiem.lv Youtube Foursquare

Uzdod mums savu jautājumu




Pieteikties vizītei







Pieteikties jaunumiem