Līdz šim esam skāruši relatīvi bieži sastopamus garīgās veselības traucējumus. Šoreiz apskatīsim ko retāku. Diagnozi, kas ir izaicinājums ārstiem un pacienta tuviniekiem – Minhauzena sindromu.
Šādu terminu pirmo reizi aprakstīja Ričards Ašers (Richard Asher) 1951. gadā. Barons Minhauzens (Karl Friedrich Hieronymus, Baron von Münchhausen , 1720-1797) bija izslavēts ar stāstiem par saviem pārspīlētajiem, nereālajiem piedzīvojumiem un par viņu tika sarakstīti romāni. 20. gadsimtā šis uzvārds jau bija kļuvis par nepatiesu, pārspīlētu piedzīvojumu apzīmētāju.
Atšķirībā no hipohondrijas un somatoformiem traucējumiem, Minhauzena sindroma gadījumā pacients izliekas par slimu vai apzināti izraisa slimības simptomus.
Sīkāk iedala :
- Minhauzena sindromu – indivīds pats sev apzināti izdomā vai izraisa veselības traucējumus;
- Pastarpinātu Minhauzena sindromu – kad indivīds savā aprūpē esošam cilvēkam (visbiežāk savam pēcnācējam) apzināti izdomā vai izraisa veselības traucējumus;
- pēdējos gados min jaunu, digitālajam laikmetam raksturīgu – Minhauzena sindromu internetā, kad indivīds iesaistās interneta vidē esošās domubiedru grupās cilvēkiem ar noteiktām diagnozēm, izliekoties, ka arī slimo ar šādu slimību.
Kad varētu rasties aizdomas par Minhauzena sindromu?!
Būtiskākais, pieļaujot aizdomas par šādu diagnozi, pacientam jābūt vispusēji izmeklētam, lai izslēgtu jeb kādu citu saslimšanu. Turpmāk apkoposim vairākas raksturīgas iezīmes, kas raksturīgas šim sindromam:
- nepatiesas sūdzības par simptomiem – piemēram, izvēloties simptomus, kurus grūti atspēkot (smagas galvassāpes, krampju lēkmes vai bezsamaņu);
- pārbaužu rezultātu sagrozīšana – piemēram, termometra sildīšana, asinis pievienošana urīna analīzei;
- paškaitēšana (vai kaitēšana aprūpējamam) – piemēram, griešana vai dedzināšana, tīša saindēšanās ar medikamentiem vai ēdiena piesārņošana ar baktērijām;
- jau esošu traucējumu pasliktināšana – piemēram, brūces tīša piesārņošana vai sadzijušas brūces atvēršana.
Papildu simptomi:
- bieži dažādu profilu ārstniecības iestāžu apmeklējumi;
- apgalvojumi, ka ir bijuši sarežģīti un nopietni medicīniski stāvokļi, kuriem nav vai ir nelieli pierādījumi, šie cilvēki bieži apgalvo, ka viņi ilgu laiku ir pavadījuši ārpus valsts, bijuši citu valstu ārstniecības iestādēs;
- simptomi, kas neatbilst izmeklējumu rezultātiem;
- simptomi, kas pasliktinās bez zināma iemesla;
- ļoti labas medicīniskās zināšanas;
- reti vai nav apmeklētāju slimnīcā – nereti cilvēki ar Minhauzena sindromu dzīvo noslēgti;
- ir gatavi un labprāt piekrīt bieži veikt sāpīgas vai pat bīstamas pārbaudes un procedūras;
- sūdzas par neskaidriem, pretrunīgiem simptomiem vai, gluži pretēji, sūdzības ir tik precīzas kā „mācību grāmatu piemēri”;
- stāsta bieži vien ļoti sarežģītus, pat neticamus par savu pagātni, piemēram, apgalvojot, ka ir godalgoti kara veterāni vai augstdzimuši vai no ļoti turīgas ģimenes.
Nav precīzu datu par šo traucējumu izplatību, bet iespējams, ka vieglākie gadījumi paliek nepamanīti. Šie pacienti ceļo no slimnīcas uz slimnīcu ar dažādām, mainīgām sūdzībām un ir visai manipulatīvi ar apkārtējiem. Smagākos gadījumos pacients pat var apdraudēt savu vai aprūpējamā veselību.
Kā rodas Minhauzena sindroms?
- antisociāli personības traucējumi – persona manipulē un maldina medicīnas personālu, izbaudot varas un kontroles sajūtu;
- robežpersonības traucējumi – persona cīnās, lai kontrolētu savas jūtas un bieži vien svārstās starp pozitīvu un negatīvu viedokli par apkārtējiem;
- narcistiski personības traucējumi – ja cilvēks bieži svārstās starp uzskatu, ka ir īpašāks par citiem, un bažām, ka ir nevērtīgi.
Šiem pacientiem nereti ir nestabila pašapziņa un grūtības veidot attiecības ar citiem. “Slimnieka loma” ļauj viņiem pieņemt sevi, saņemt beznosacījumu atbalstu un līdzjūtību no citiem. Atrašanās ārstniecības iestādē dod personai skaidri noteiktu vietu sabiedrībā.
Minhauzena sindroma ārstēšana.
Ironiski, ka cilvēki ar Minhauzena sindromu vairumā gadījumu nevēlas pieņemt faktu, ka sirgst ar garīgiem traucējumiem, lai gan pats sindroms ietver tiekšanos pēc medicīniskās palīdzības. Kā jau iepriekš esam aprakstījuši, iespējams, pastāvošās psihiatriskās stigmatizācijas dēļ, cilvēkiem vieglāk “pieņemt” fizisku nekā garīgu saslimšanu. Ņemot vērā augstāk aprakstītos sindroma iemeslus, šādiem pacientiem būtu ieteicams saņemt psihoterapeitisku palīdzību, lai atrisinātu pagātnes problēmas, kas ietekmējušas šī cilvēka domāšanu, veidu, kā tiek veidotas attiecības ar apkārtējiem, izpratni par savu personību. Nav izslēgts, ka šis sindroms var būt kā daļa no sarežģītākas garīgo traucējumu mozaīkas, un, pārliecinoties, ka, piemēram, depresija vai panikas traucējumi šādam pacientam nav tikai daļa no izrādes. Var pielietot arī medikamentozu terapiju, tomēr jāuzmanās, atceroties, ka šiem cilvēkiem ir tendence medikamentus lietot ļaunprātīgi.
Raksta autori: ārste rezidente psihiatrijā Juta Jaudzema ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Literatūra:
- https://www.webmd.com/mental-health/munchausen-syndrome#3
- https://aifs.gov.au/cfca/publications/new-name-munchausen-syndrome-proxy-defining-fabric#whatis
- https://www.nhs.uk/conditions/munchausens-syndrome/symptoms/
- Jyoti Prakash et al “Munchausen syndrome: Playing sick or sick player”
- https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/12422889
