Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

Līdzatkarība – kas tas ir? – Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?”14. daļa!

Arvien biežāk dzirdam sarunās par atkarībām vārdu “līdzatkarība”. Šķiet, ka tas ir pats par sevi saprotams jēdziens, ka tie, kas ir blakus atkarīgajiem, cieš no līdzatkarības. Līdzatkarība ir emocionāls uzvedības stāvoklis, kas ietekmē indivīda spēju būt veselīgās, abpusēji apmierinošās, atbalstošās attiecībās. Loģiski, rodas jautājums, ko darīt, kā atpazīt vai tiešām tas ir visiem, kā pasargāties?
Diemžēl, cilvēki, kas atrodas tiešā saskarsmē – dzīvo kopā vai kaut kādā veidā tiek ietekmēti no atkarīgo puses – cieš no līdzatkarības. Tas nozīmē, ka mainās ģimenes locekļu uzvedība, pasliktinās attiecības mājās, pieaug spriedze. Līdzatkarīgie sāk apslāpēt emocijas, klusēt par savām velmēm. Ģimene arī jūtas atkarīga, ko nosaka dažādi dzīves apstākļi. Biežāk ir raizes par to, ka uzzinās citi, ka nosodīs vai žēlos, ka pārmetīs attālākie radinieki sievai/vīram, ka, iespējams, viņu dēļ viņu vīri/sievas kļuva par atkarīgajiem. Parādās milzīgs kauns ne tikai par to, kas ir atkarīgs, bet arī pašam par sevi. Sākās meli radiem, kolēģiem, atkarīgā “piesegšana”, reizēm arī attaisnošana. Iekšēji pieaug dusmas. Veidojas apburtais loks, jo vairāk dusmojas, jo vairāk jūtas vainīgs, jo vairāk cenšas izrādīt uz ārpusi, pierādīt, ka ģimenē viss ir labi. Līdzatkarīgie kļūst par izdzīvotājiem. Tas noved pie tā, ka ģimenes locekļi pārstāj runāt par problēmu, ignorē savas vajadzības, pārstāj just un uzticēties. Lielākā vecāku kļūda ir domāt, ka bērni neko nezina. Maldi! Bērni ļoti labi izprot pieaugušo spēles un melus, reizēm jūt intuitīvi, ka notiek kaut kas slikts un kas pie tā ir vainīgs. Bērni cenšas pārņemt līdzatkarīgu vecāku uzvedības modeli, kas nosaka viņu uzvedību nākotnē, bieži arī nosaka partnera izvēli.
Bīstamākā situācija veidojas, kad līdzatkarīgais tāpat kā atkarīgais noliedz savu atkarību, neredzot problēmu. Reizēm var novērot, kad mātes/sievas tik ļoti saplūst ar saviem bērniem/vīriem, ka atņem arī atkarīgajam iespēju saprast problēmu. Ir gadījumi, kad sievietes ar lepnību “nes savu krustu”, visiem stāstot, cik slikts ir vīrs alkoholiķis, bet mājās pati pienes viņam kārtējo pudeli, jo savādāk “viņš taču mirs”. Atsevišķos gadījumos sievietes ar lielāko prieku piekopj upura lomu, tādējādi gūstot no citiem līdzjūtību, atbalstu viņas smagajā cīņā ar vējdzirnavām. Reālā situācija ir, ka upuris nevēlas, lai kaut kas mainītos.

Kā atpazīt sevī līdzatkarīgo?

Ja uz sekojošiem jautājumiem būs vairākas pozitīvas atbildes, tad nepieciešama speciālista konsultācija.
  • Vai Jūs vienmēr raizējāties par citu viedokli par Jums?
  • Vai citu viedoklis Jums ir vienmēr svarīgāks nekā Jūsu pašu?
  • Vai Jūs kādreiz dzīvojat ar cilvēku, kam bija alkohola vai narkotisko vielu, vai azartspēļu atkarība?
  • Vai Jums ir grūtības pielāgoties pārmaiņām darbā/mājās?
  • Vai Jums ir šaubas par to, kas vēlaties būt?
  • Vai Jūs jūtaties brīvi izsakot savas jūtas citiem cilvēkiem?
  • Vai Jūs kādreiz jūtaties neadekvāti situācijai?
  • Vai Jūs jūtaties kā slikts cilvēks, kad pieļaujat kļūdu?
  • Vai Jums ir sarežģīti pieņemt komplimentus vai dāvanas?
  • Vai Jūs jūtat pazemojumu, kad Jūsu bērns kļūdās?
  • Vai Jums ir problēmas atteikt, kad kāds lūdz palīdzību, vai pašam lūgt palīdzību?

Ko darīt?

Pirmā palīdzība sev ir saprast problēmu, pieņemt, ka tas tā ir, nemeklēt attaisnojumus cita uzvedībai. Mainīties pašam. Meklēt palīdzību, stāstīt par to. Pārrunāt problēmu mājās ar ģimenes locekļiem. Nebaidīties atklāties, runāt par to, izrādīt savu attieksmi, ka tas nav pareizi, sajust žēlumu, no kā mēs tik ļoti gribam izvairīties. Jā Jūs spējat noformulēt un pārrunāt savu problēmu, tad Jūs esat uz īstā ceļā. Mācīties teikt “Nē!” Jāpārstāj melot citu labā, baidīties, ka notiks sliktākais. Jau notika! Ja sieva/vīrs turpinās klusēt par partnera, piemēram, alkohola lietošanu, agresiju reibumā, tad arī viņu bērni ātri ielāgos, ka, ja partneris dzer un sit, tad jāklusē. Vai Jūs gribat saviem bērniem tādu nākotni? Līdzatkarīgajiem nepieciešama speciālistu palīdzība, tāpat kā atkarīgajiem. Atkarīgo ārstēšanas procesā jāiesaistās arī pārējiem ģimenes locekļiem un citiem, kas ir lietas kursā par atkarības problēmu. Pastāv un darbojas līdzatkarīgo atbalstu grupas, jo ir svarīgi pārrunāt problēmu un redzēt citus cilvēkus ar līdzīgām problēmām, kas palīdzēs mazināt kaunu un iemācīties strādāt ar dusmām. Var griesties individuāli pie psihologa/psihoterapeita, meklēt atbalstu krīzes centros, arī telefoniski. Jo tikai būdams vesels, spēsi palīdzēt slimajam.

Daži padomi.

  • Neskaidrojiet attiecības ar cilvēku reibumā! Netērējies savus spēkus, Jūs nedzird!
  • Nesācies sarunu ar strīdu un pārmetumiem, neskatoties uz to, ka ļoti to gribās.
  • Sākumā tieciet skaidrībā ar savām jūtām, definējiet tās, tad dalieties ar tām.
  • Atzīmējiet striktu robežu, kur esiet Jūs, kur atkarīgais ģimenes loceklis.
  • Palīdziet ar savu piemēru, atklājot jūtas, atklāties arī atkarīgajam.
  • Konsultējies pats pie psihoterapeita, narkologa, jo … skatieties 3.punktu.
  • Neticiet solījumiem, Jūs to jau darījāt, lūdziet pierādījumus – darbus!
  • Nepakļaujieties manipulācijai: “Es atmetīšu to, ja Tu….” Meli! Vai arī: “Ja Tu man nedosi naudu tam, tad es miršu/veikšu pašnāvību /tā būs pēdējā reize”. Atkarīgais sevi nekad neuzskata par vainīgu, vairumu gadījumu neko sev nedarīs, jo rūp tikai pats sev.
  • Esiet stingri, palieciet pie sava.
  • Sekojiet tam, ko esiet teicis.
  • Nepieņemiet ātrus neapdomātus lēmumus/nedoties solījumus, ko nevariet izpildīt.
  • Iesaistiet ģimenes locekļus, kas informēti par problēmu. Pārrunājiet situāciju visi kopā. Meklējiet atbalsta avotu sev.
  • Nenosodiet un nepārmetiet! Meklējiet risinājumu!
  • Ļaujiet atkarīgajam uzņemties atbildību par sevi.
  • Nekaunieties par to! Tā ir slimība, kas ir jāārstē! Jūs taču nekaunēsieties par bronhiālo astmu vai cukura diabētu.
  • Citu slimībai nav jāliek justies pašam slimam vai sliktam.
Raksta autore: ārste rezidente narkoloģijā, ārste psihiatre Jūlija Līce.

Izmantotā literatūra: