Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

Follow Us :

Facebook Twitter Youtube
Saņemt Tikšanos

Raksti

Histērija – Rakstu sērija „Kā ārstēt dvēseli?” 17. daļa

/ Uncategorized @lv / By
Histērija ir sen novērots fenomens – pirmie apraksti datēti ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Tajos tiek minēti dažādi emocionāli nelīdzsvaroti stāvokļi un uzvedības veidi, ko senie filozofi saistīja ar „dzemdes izsalkumu”. Vēlāk Hipokrāts šādus stāvokļus apzīmēja ar vārdu „hysteria” (no vārda „hystera”, kas no sengrieķu valodas tulkojams kā „dzemde”), jo tos skaidroja ar sieviešu dabu un „dzemdes klejošanu” pa visu ķermeni. 🙂 Tajos laikos tika uzskatīts, ka “dzemdei klejojot pa ķermeni un uzsākot savu kustību” parādās trīce, krampji, svīšana, bet tai pārvietojoties uz noteikto orgānu – parādās arī simptomi no šī orgāna puses, piem., dažāda veida sāpes vai dīvainas kustības. Līdz pat 19.gs. zinātniskājā sabiedrībā valdīja viedoklis, ka histērija ir cieši saistīta ar sieviešu dzimumorgānu darbības traucējumiem, jo bieži pacientēm ar histēriskiem traucējumiem novēroja arī seksuālās funkcijas traucējumus, tāpēc brīžiem to mēģināja ārstēt arī ķirurģiski – izņemot olnīcas un/vai piededzinot klitoru. 🙁
Vēlāk 20.gs. histērijas pētīšanai pievērsās tādi zinātnieki kā Ž. M. Šarko, Z. Freids, P. Žanē u.c., kuri par iemesliem vairs neuzskatīja „dzemdes klejošanu” un reproduktīvās sistēmas traucējumus, bet gan – psiholoģiska rakstura problēmas. Žanē uzskatīja, ka histērijas pacientam notiek „psihes” jeb apziņas šķelšanās, un viena “psihes” daļa funkcionē patstāvīgi histēriska simptoma veidā – šis process tika nosaukts par „disociāciju”. Savukārt Freids uzskatīja, ka histērijas pamatā ir bērnības konflikti, kuri tiek izstumti no apziņas un pārvērsti par somatisku simptomu. Tā parādījās otrais jēdziens – „konversija”. Abi vārdi šobrīd apzīmē histērisko traucējumu grupu – disociatīvos (konversijas) traucējumus (F44). Kā arī pie histēriskiem traucējumiem var pieskaitīt somatoformus traucējumus (F45) – hipohondrija, somatoforma veģetatīvā disfunkcija, hroniskas somatoformas sāpes, somatizācija, par ko bija runa iepriekšējos rakstos “Kā ārstēt dvēseli?”. 😉

Histērisko traucējumu pazīmes:

Histēriskas personības tips – šādiem cilvēkiem piemīt vēlme būt uzmanības centrā, tieksme izraisīt citu sajūsmu un izbrīnu, kas tiek panākts ar savu ārējo izskatu, ar pārspīlētām, teatralizētām emocijām, dramatizēšanu. No otras puses tādi cilvēki viegli apvainojas, tiem piemīt mainīgs noskaņojums, viņi mēdz būt nevērīgi pret citiem, jo ir pārāk koncentrēti uz sevi.

Psihogēnas lēkmes un krampji raksturojas ar to, ka cilvēks pēkšņi veic haotiskas, neadekvātas un izteiksmīgas darbības – kliedz, raud, vārtās pa zemi, dauza ar rokām un kājām pa grīdu, izliec ķermeni, atspiežoties pret zemi ar pakausi un papēžiem, stostās vai nerunā. Šādas lēkmes prasa skatītāju klātbūtni. Mūsdienās ārstu praksē psihogēnas lēkmes drīzāk atgādina epileptisko lēkmi – ar samaņas zudumu un krampjiem uz dažam minūtēm.

Funkcionālas parēzes un paralīzes – tas ir vājums jebkurā muskuļu grupā; rokās, kājās vai sejas muskulatūrā.

Gaitas traucējumi var būt dažādi – pacients velk līdzi vienu kāju pa grīdu, streipuļo, brīžiem savelkot ceļus vai pārkrustojot kājas.

Motori traucējumi – roku trīce, galvas kustības turp-atpakaļ, acu rotēšana uz augšu, kas samazinās, ja nepievērš tam uzmanību, bet pieaug pie satraukuma.

Jušanas traucējumi un maņu zudums – pēkšņs sajūtu zudums jebkura ķermeņa daļā, var iet kopā ar redzes traucējumiem, bet redzes zudums parasti reti ir pilnīgs.

Runas traucējumi – no stostīšanās, gārgšanas līdz nespējai parunāt.

Sāpju sindromi – psihogēnas sāpes var būt jebkura ķermeņa daļā, bet parasti sāp uzreiz vairākas vietas, sāpes parasti tiek raksturotas kā ļoti stipras un intensīvas, kuru dēļ pacients bieži tiek stacionēts akūtā kārtā, tomēr attēldiagnostika un neirogrāfiskie izmeklējumi neuzrāda anatomiskas pārmaiņas orgānos, nervos vai skeletā. Šādas sāpes var pēkšņi rasties un tikpat pēkšņi pāriet.

Elpošanas traucējumi – to arī sauc par hiperventilācijas sindromu, kad rodas vēlme ātrāk un dziļāk elpot, jo pacientam liekas, ka nevar pilni ieelpot, trūkst gaisa.

Kamola sajūta kaklā – ļoti bieža parādība histēriskiem cilvēkiem.

Vemšana, slikta dūša, kā reakcija uz notikumu, ko nevar pieņemt, vai prasībām, kas ir nepatīkamas.

Histēriskais drudzis – parasti pacienti to viegli panes, raksturojas ar to, ka ir neliela pulsa frekvence, kas neatbilst temperatūrai, jo pie iekaisīgiem drudžiem parasti ir paātrināts pulss.

Disociatīva amnēzija, apjukuma epizodes – pēkšņi pazūd atmiņa par noteiktu laika periodu vai par sevi, mēdz parādīties dezorientācijā laikā un telpā.

Disociatīva fūga – reta parādība, bet diezgan interesanta, tā kalpojusi par sižeta pamatu vairākām filmām, kurās galvenais varonis pēkšņi, parasti pēc traģiska notikuma, aizmirst, kas viņš ir bija iepriekš un uzsāk jaunu dzīvi.

Parasti histērisko traucējumu gadījumā vienam pacientam ir vismaz 2-3 simptomi vienlaicīgi un diagnozi var uzstādīt tad, ja ir izslēgtas citas organiskas saslimšanas. Tomēr visi simptomi ir ļoti atkarīgi no kultūras, kurā dzīvo pacients, jo pēc būtības – histēriskais simptoms ir vēlme ar ķermeņa valodu izteikt savu problēmu un neapzināti gūt noteiktu labumu.

Kāpēc veidojas histērija?

Psiholoģiskā mehānisma skaidrojums disociatīviem traucējumiem izriet no tā nosaukuma – disociācija un konversija. Disociācija ir psihiskais aizsargmehānisms, kura darbības laikā cilvēks skatās it kā no malas uz emocionāli piesātinātu situāciju, kurā viņš atrodas, vai izjūt to, it kā tas notiktu ar kādu citu, bet ne ar viņu. No vienas puses tas palīdz izslēgt no apziņas pārdzīvojumus par kādu emocionāli nepieņemamu situāciju vai traumatisko notikumu, no otras puses, šis “nošķeltais” pārdzīvojums netiek apzināts un integrēts personīgajā emocionāla pieredzē, netiek izsērots un pieņemts, un ar viņu nevar samierināties, un dzīvot tālāk, bet spriedze, ko rada šis traumatiskais notikums vai nepatīkamā situācija mēdz pārvērsties ķermeniskā simptomā.
Ne vienmēr šī aizsardzība ir slikta, jo tā mēdz palīdzēt adaptēties un racionāli darboties ekstremālās situācijās, tomēr tieksme pielietot disociāciju pārāk bieži un ikdienišķās situācijās parasti ir raksturīga cilvēkiem ar histērisko personības tipu, un tam pamatā ir noteikta audzināšana bērnībā.
Diezgan līdzīgs disociācijai ir represijas jeb izstumšanas mehānisms, kad noteikti jau esošie pārdzīvojumi tiek bloķēti, lai tos nejustu. Tendence bieži izmantot sava dzīvē šo mehānismu formējas pusaudžu vecumā, ja vecāki ignorē bērna seksualitāti, cīnās ar to un neļauj nekāda veidā to izpaust. Šādi apstākļi pieprasa no pusaudža šo savas iekšējas pasaules daļu slēpt un izstumt, pildot vecāku prasību ilgāk “palikt bērnībā”. Ar laiku represēt jebkurus piedzīvojumus un savas vēlmes kļūst par dominējošo aizsargmehānismu, jo tā jau ir ierasta lieta.

Kā atpazīt histeriju? TESTS: Disociācijas pieredzes skala (DES)!

Sekojošā testā zemāk katram apgalvojumam ir procentuāla skala no 0 līdz 10, kur 1 atbilst atbildei “nekad”, bet 10 – “vienmēr”. Lūdzu atbildiet uz 28 jautājumiem – cik lielā mērā no 0 līdz 10 apgalvojums atbilst Jūsu personīgai pieredzei.
  • Braucot autobusā, mašīnā vai ar vilcienu pēkšņi saprotat, ka daļēji vai pilnībā neatceraties notikušo brauciena laikā.
  • Klausoties kādu citu vai runājot ar citu cilvēku, pēkšņi saprotat, ka to pilnībā vai daļēji neatceraties, par ko bija runa.
  • Pēkšņi nesaprotat un neatceraties, kā nonācāt vietā, kur atrodaties.
  • Pēkšņi saprotat, ka valkājat drēbes, bet neatceraties, kā tās uzvilkāt.
  • Atrodat savās mantās kādu jaunu priekšmetu, bet neatceraties, ka to nopirkāt.
  • Pēkšņi Jums pienāk klāt svešinieki, nosauc citā vārdā un apgalvo, ka esat tikušies jau agrāk.
  • Izjūtat, it kā pats sev stāvat blakus un novērojat sevi no ārpuses.
  • Bijis notikums, ka Jūs neatpazīstat ģimenes locekļus vai draugus.
  • Neatceraties svarīgus notikumus savā dzīvē (piemēram, kāzas vai izlaidumu).
  • Jums ir raksturīga melošana, lai gan pašiem liekas, ka runājat taisnību.
  • Skatoties spogulī, neatpazīstat sevi.
  • Izjūtat apkārtējo priekšmetu, sevis vai pat visas pasaules nerealitāti.
  • Rodas sajūta, ka Jūsu ķermenis nepieder Jums.
  • Pārdzīvojat kaut kādu situāciju vai notikumu no pagātnes it kā tagadnē tas notiktu atkal.
  • Izjūtat šaubas, ka kaut kādi notikumi ir tiešam notikuši vai tā ir tikai fantāzija.
  • Atrodoties pazīstamā un ierastā vietā, Jums rodas sajūta, ka Jūs šo vietu redzat pirmo reizi.
  • Jūs aizrauj filmas vai TV-raidījuma saturs, ka pat nepamānāt, kas notiek apkārt.
  • Jums liekas, ka fantāzijas un sapņi ir realitāte.
  • Jūs nepamanat fiziskās sāpes.
  • Jūs skatoties vienā punktā, neko tajā brīdī nedomājat un nepamanat laiku.
  • Atrodoties vienatnē, pamanat, ka skaļi runājat pats ar sevi.
  • Jūs uzvedaties tik atšķirīgi līdzīgās situācijās, ka šķiet, ka Jūs esat divi dažādi cilvēki.
  • Jums kļūst ļoti viegli darboties situācijās, kas parasti izraisa grūtības (saskarsme, skola, darbs, utml.).
  • Jūs pēkšņi nevarat atcerēties, vai Jūs tiešām kaut ko jau esat izdarījis vai tikai gribējāt to darīt.
  • Jūs pēkšņi pamanāt, ka Jūs kaut ko izdarījāt, bet nevarat atcerēties, kā to darījāt.
  • Jūs brīžiem atrodat savus pierakstus vai zīmējumus, bet neatceraties, ka Jūs tos esat rakstījuši vai zīmējuši.
  • Jūs brīžiem dzirdat savā galvā svešas “balsis”, kas komentē, ko Jūs darāt vai liek Jums pildīt komandas.
  • Jums brīžiem liekas, ka Jūs skataties uz pasauli caur dūmiem vai it kā viss ir miglā tīts, ka cilvēki un priekšmeti liekas neskaidri un atrodas it kā kaut kur tālumā.
Tagad saskaitiet visus punktus un reiziniet kopsummu ar 10, tad sadaliet uz 28. Respektīvi, [kopējais punktu skaits x 10 / 28 = Jūsu rezultāts].
Ja rezultāts ir lielāks par 30, tad ir liela varbūtība, ka Jūs sava dzīvē ļoti bieži izmantojat disociācijas aizsargmehānismu un pārdzīvojumu izstumšanu no apziņas, kas var kalpot par dažādu traucējumu iemeslu. Varbūt Jums būtu lietderīga psihoterapeita vai psihiatra konsultācija, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti un pašsajūtu.

Histērisko traucējumu Panaceja

Tā kā šo traucējumu izpausmes brīžiem atgādina somatisko slimību izpausmes, ļoti bieži ar histēriskiem pacientiem nākas saskarties dažādu specialitāšu ārstiem, īpaši neirologiem. Tiklīdz tiek izslēgta citu diagnožu iespējamība, pacients saņēm rekomendācijas griezties pie psihoterapeita vai psihiatra.

Visefektīvākā metode pie histēriskiem traucējumiem ir psihoanalītiskā un psihodinamiskā psihoterapija, kuras laikā cilvēks iemācas integrēt sāpīgus pārdzīvojumus, komunicēt ar apkārtējo pasauli efektīvāk, apzināt savas vēlmes un panākt to piepildīšanu efektīvākā ceļā nekā ķermenisko simptomu veidā.

Brīžiem tiek pielietoti arī tādi medikamenti kā antidepresanti un antipsihotiķi ar mērķi mazināt iekšējo trauksmi, ko rada emocionālie konflikti, kas atvieglo simptomus.

Raksta autori: Ārste Alina Kuzņecova, Ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis.

Izmantotā literatūra:

  • Psychoanalytic Diagnosis: Understanding Personality Structure in the Clinical Process, Second Edition by Nancy McWilliams
  • Starptautiskā slimību klasifikācija (SSK-10). Pasaules Veselības organizācija, 2016. http://www.spkc.gov.lv/ssk10/index1e60.html?p=%23119#g_119
  • Janet P. The Major Symptoms of Hysteria. London, 1907.
  • Carlson, E.B. & Putnam, F.W. (1993). An update on the Dissociative Experience Scale. Dissociation 6(1), p. 16-27. Note: Dissociative Experiences Scale-II included in Appendix. Downloaded from http://traumadissociation.com/des Authors E.B. Carlson & F.W. Putnam have given permission for the Dissociative Experiences Scale to be copied, distributed or reproduced for research or clinical use.
  • Фрейд З. Исследования истерии. СПб., 2005.
  • Психогенные двигательные расстройства в историческом аспекте. Г.М. Дюкова, В.Л. Голубев. Первый МГМУ им. И.М. Сеченова. http://www.parkinsonizm.ru/files/21_1_2012_Block_Bulletin.pdf
  • Конверсионные и соматоформные расстройства в общей медицинской практике. Г. М. Дюкова. http://www.med-sovet.pro/jour/article/viewFile/890/890