Vai greizsirdība ir dvēseles kaite? Vai greizsirdība ir veids kā otram parādīt, cik ļoti viņš ir dārgs un svarīgs? Vai cilvēks, kurš neizjūt greizsirdību pret otru, viņu nenovērtē un nemīl?Greizsirdība ir bieži apspriesta tēma. Par to minēts vēstures avotos, daiļliteratūrā, Bībelē. Šoreiz runāsim vairāk par to, kas ir pamatā šīm jūtām.
Trāpīgi to ir raksturojis Roberts A. Henleins (Amerikāņu rakstnieks): “Greizsirdība ir slimība, mīlestība ir veselīgs stāvoklis. Nenobriedis prāts bieži vienu uzskata par otru, vai pieņem, ka jo lielāka ir mīlestība, jo lielāka ir greizsirdība. Faktiski tās ir gandrīz nesavienojamas - viena emocija praktiski neatstāj vietu otrai - pašpietiekama un par sevi pārliecināta personība nespēj būt greizsirdīga. Greizsirdība vienmēr ir neirotiskas nedrošības simptoms.”
Ja paskatīsimies sev apkārt, katrs savu tuvinieku, draugu vai paziņu lokā atradīsim kādu greizsirdīgo, bet, iespējams, tikai jāpalūkojas spogulī. Šīs jūtas ir vērojamas ne vien starp partneriem, bet arī ģimenes locekļiem, draugiem. Turklāt ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku starpā. Tā var būt pamatota vai bez reāla iemesla, bet vienmēr saistīta ar bailēm zaudēt ko sev nozīmīgu – vai tas būtu mīļotais, draugs, vai, piemēram, atzinība darbā. Runājot par pēdējo, nevajadzētu jaukt greizsirdību ar skaudību – vēlmi pēc kaut kā, šķietami vērtīgāka, kas pieder citam.
Psihologi, pētot šīs jūtas, secinājuši, ka sievietes ir biežāk greizsirdīgas. Tomēr to varētu saistīt ar viņu izteiktāko emocionalitāti. Vecuma un rases atšķirības pētīt traucē fakts, ka vieni un tie paši cilvēki būtu jāpēta ar daudzu gadu intervālu, un uzvedības normas un pasaules uztvere laika gaitā mainās.
Atšķirīgs skatījums ir uz bērnu un pusaudžu greizsirdību. To sevišķi spilgti izbauda ģimenes ar vairākiem bērniem. Šajos gadījumos tiek pat rekomendēts ļaut strīdus atrisināt bērniem pašiem, ja tas neietver fizisku vardarbību. Šāda stratēģija veicinātu bērnu iemaņas pašiem risināt konfliktus, negaidot, ka viņu vietā to izdarīs vecāki, kā arī palīdzēs izvairīties no situācijas, kad, pašam negribot, vecāki nostājušies viena bērna pusē, kas kalpotu par jaunu iemeslu konfliktiem. Drīzāk būtu ieteicams vecākiem veltīt laiku kopējām aktivitātēm ar katru bērnu individuāli.
Apzināmies to vai nē, bet greizsirdību kādā savas dzīves momentā izjutis katrs.
Kas ir norma un kas novirze no tās?
Greizsirdību var iedalīt normālā un patoloģiskā.
Ko pieskaitīt “normālai” greizsirdībai?
Tagad būtu vērts noskaidrot, kādu greizsirdību varam dēvēt par “patoloģisku”. Pirmkārt, šādos gadījumos ar lielāko iespēju greizsirdība būs bez reāla iemesla. Kā raksturo psiholoģijas profesors, Kalifornijas Universitātes emeritētais profesors R. Hupka, tai par iemeslu ir visai izplatītas problēmas, kā izteikts pašapziņas un personības brieduma trūkums, nedrošība, nepieciešamība kontrolēt visu notiekošo (no angļu val. “control freak”). Bez psiholoģiskām problēmām, par patoloģiskas greizsirdības iemeslu var būt arī bioķīmiskas izmaiņas smadzeņu darbībā un psihiskas slimības (šizofrēnija, Otello sindroms – šim stāvoklim, atbilstoši V. Šekspīra lugas varonim, kura vārdā tas nosaukts, raksturīga smaga maldīga greizsirdība, kā iespaidā pacients greizsirdības upuri var apdraudēt pat fiziski). Šādos gadījumos cilvēks var, piemēram, pieprasīt, lai partneris regulāri ziņo par savu atrašanās vietu, pārbaudīt viņa telefonu un datoru, izsekot, greizsirdības iespaidā rīkoties neparedzami un bīstami.
Lai arī pastāv šāds nosacīts iedalījums un daļa psihologu uzskata, ka mērena greizsirdība attiecībās liecina par rūpēm un mīlestību pret otru cilvēku, ir svarīgi saprast, ka robeža starp “normālu” un “patoloģisku” greizsirdību un vardarbību ir ļoti trausla. Kas vienam šķiet pieņemami, citam kļūst par apgrūtinājumu un rada ciešanas.
Daudz izplatītāks tomēr speciālistu vidū ir viedoklis, ka arī tie greizsirdības veidi, kas augstāk iedalīti pie “normāliem” ir indivīda psiholoģisku problēmu sekas. Te varam minēt:
Augstāk uzskaitītais norāda drīzāk uz paša greizsirdīgā nedrošību nevis mīlestību pret partneri.
Uzvarēt greizsirdību.
Cīņa ar greizsirdību ir darbs ar sevi visplašākajā tā nozīmē. Te, protams, jāizslēdz patoloģiska greizsirdība, kad tai par pamatu ir garīgās vai fiziskās veselības traucējumi, kad gan jāmeklē ārsta psihiatra vai psihoterapeita palīdzība.
Lai tiktu galā ar greizsirdību, jāsāk ar to, ka jāsaprot sevi – kas ir tas, kas rada šīs izjūtas? Vai tām tiešām ir iemesls? Ir situācijas, kad partneris jau iepriekš ir bijis neuzticīgs vai uz monogāmiju tendēts cilvēks, ir attiecībās ar kādu, kurš tāds nav. Šādā gadījumā greizsirdība nav gluži bez pamata, tomēr arī šeit jātiek galā ar sevi un jāsaprot, ko tad īsti gribam un, esot godīgam pret sevi un partneri, jāizlemj, vai šādas attiecības ir vērts turpināt. Darbs ar sevi un savu problēmu izprašana un atzīšana ir gana sarežģīts un garš ceļš, kur labi var palīdzēt psihoterapeits.
Raksta autori:
ārste rezidente psihiatrijā Juta Jaudzema
ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Raksta avoti:
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik
