Anoreksija un bulīmija ir traucēju, ko pacienti visbiežāk neapzinās, noliedz un pat pretojas ārstēšanai, pat tad, ja objektīvas slimības sekas ķermenī ir redzamas arī spogulī ar neapbruņotu aci. Anoreksijas gadījumā galvenā pazīme ir zems svars. Bulīmijas gadījumā – pārēšanas epizodes ar sekojošu speciāli izraisītu vemšanu vai citām “no liekam kalorijām attīrošām procedūrām”. Visbiežāk šie traucējumi sastopas jaunatnei un ne vienmēr tiek laicīgi ārstētas, tāpēc nāves risks ir diezgan augsts.
Kā atpazīt anoreksiju un bulīmiju?
Anoreksijas galvenās pazīmes ir sekojošas:
- 1. Svara zudums! Ātri samazinājās ķermeņa masa un ķermeņa masas indekss (ĶMI) kļūst mazāks par 17,5.
- Kā to izrēķināt: svara izteiksmi kilogramos divreiz dalīt ar augumu centimetros. Piemēram: svars 50, augums 1,70 cm, tad ĶMI=50/1,702=50/1,70/1,70=17,3. Tātad, ĶMI=17,3 ir mazāks par 17,5. Tas nozīmē, ka cilvēks ar augumu 1,70 cm un svaru 50 kg atbilst vienam anoreksijas kritērijam. Normālais ĶMI ir 18,5 un vairāk.
- Ir svarīgi izslēgt citus iemeslus svara zudumam (piem., audzēju)!
- 2. Pastāv bailes pieņemties svarā un bailes no aptaukošanas, līdz ar to ir stipri izteikta tieksme zaudēt svaru, sevi ierobežojot.
- 3. Svara zudums tiek panākts ar izvairīšanu no ēšanas un produktiem, kas “veicina svara palielinājumu”, ka arī tādiem paņēmieniem, ka vemšanas izraisīšana, caurejas vai urīndzenošo līdzekļu lietošana, pārmērīgi sporta vingrinājumi.
- 4. Sava ķermeņa tēla uztvere tiek izkropļota – objektīvi ļoti tieva meitene var uzskatīt sevi “par resnu” un noliegt problēmas ar ēšanu.
- 5. Meitenēm un sievietēm pazūd mēnešreizes (ja viņas ir bijušas) vai pat nesākas līdz 17 g.v. Var rasties arī citi hormonālie traucējumi saistībā ar vairogdziedzeri, aizkuņģa dziedzeri, virsnierēm.
Bulīmijai atšķirībā no anoreksijas parasti raksturīgs normāls svars. Galvenās bulīmijas pazīmes ir sekojošas:
- 1. Pārēšanas – periodiski pārtika tiek uzņemta nekontrolēti lielos apjomos, to pavada stipra izsalkuma sajūta. Šādas pārēšanas epizodes ir galvenā bulīmijas atšķirība no anoreksijas.
- 2. Uzreiz pēc pārēšanas epizodes rodas tieksme izprovocēt vemšanu, lai atbrīvotos no uzņemtā ēdiena, ka arī var tikt pielietoti caurejas līdzekļi, ievērotas stingras diētas vai badošanās, dažreiz arī pārmērīgi sporta treniņi.
- 3.Pašvērtējums ļoti atkarīgs no ķermeņa masas un formas.
Kā veidojas ēšanas traucējumi?
Par pamatu ēšanas traucējumu attīstībai kalpo gan ģenētiskie, gan vides, gan psiholoģiskie un sociālie faktori. Izdala arī divus traucējumu līmeņus – psihotiskais un nepsihotiskais jeb neirotiskais. Retākos gadījumos (psihotiskais līmenis) slimības pamatā ir murgu idejas un patoloģiskais process smadzenēs, tādiem pacientēm(-iem) var arī tikt diagnosticēta šizofrēnija. Tomēr biežākais ēšanas traucējumu variants ir neirotiskais, kad slimības pamatā ir iekšējais konflikts, kuram ir saskarsme ar cilvēku attiecību sfēru un audzināšanas modeli. Psihosociālā skatījumā anoreksijas un bulīmijas pacienti(-es) ir īpaši atkarīgi no apkārtējo cilvēku viedokļa, viņiem(-ām) ir svarīgi saņemt atzinīgu novērtējumu no nozīmīgiem cilvēkiem. Savukārt attiecības ar abiem vecākiem apraksta negatīvi – anoreksijas pacientu skatījumā viņu vecāki ir pārāk prasīgi, daudz kritizē no vienas puses cenšas padarīt savu bērnu ideālu, no otras puses – maz atbalsta un izrāda maz mīlestības un rūpes. Tieksme kontrolēt savu svaru un ēšanu ir mēģinājums pievērst sev uzmanību, pieradīt sev savu spēku un spēju kontrolēt savu dzīvi, ja ir aizliegti citi paņēmieni pārvaldīt savu dzīvi. Tieksme kontrolēt savu ķermeni ir sava veidā protests pret to, ka vecāku pārvalda pacienta dzīvi. Kamēr cilvēks nav pabeidzis psiholoģisku atdalīšanas procesu no vecākiem, ko sauc par separāciju, nav iemācījies būt neatkarīgs no vecāku viedokļa, tikmēr viņa psihisko stāvokli stipri iespaido jebkurš konflikts ar viņiem. Līdzīgi kā anoreksijas pacientēm(-iem), bulīmijas pacientēm(-iem) arī ir problēmas ar separāciju un personības nobriešanas procesu. No psihodinamiskā viedokļa ēšanas traucējumu pamatā ir iekšējais konflikts starp vēlmi patikt citiem, būt mīlētai(-am), novērtētai(-am) un nespēju veidot emocionāli tuvas attiecības, kaunu no sevis un bailēm, ka tiks atgrūsta(-s).
TESTS
EAT-26 satur 26 apgalvojumus. Jāatzīmē, cik liela mērā šie apgalvojumu Jūs raksturo. Iespējamie varianti: «nekad», «reti», «dažreiz», «bieži», «ļoti bieži», «vienmēr».
- Man ir bail no domas, ka es pieņemšos svarā.
- Es atturos no ēdiena, neskatoties uz izsalkumu.
- Es pamanu, ka mani pārņem domas par ēdienu.
- Man gadās nekontrolētas ēšanas epizodes, kuru laikā es nevaru apstāties.
- Es dalu savu ēdienu uz maziem gabaliņiem.
- Es zinu, cik daudz kaloriju ir manā ēdienā.
- Es spēju atturēties no ēdiena, kas satur daudz ogļhidrātu (maizes, rīsu, kartupeļu).
- Es jūtos, ka apkārtējie cilvēki gribētu, lai es vairāk ēstu.
- Pēc ēšanas man ir vemšana.
- Pēc ēšanas es izjūtu saasinātu vainas sajūtu.
- Man nedod mieru vēlme zaudēt svaru.
- Kad es sportoju, tad domāju, ka dedzinu kalorijas.
- Apkārtēji uztver mani par pārāk tievu.
- Mani pārņem domas par taukiem mana ķermenī.
- Lai apēstu ēdienu, man nepieciešams vairāk laikā nekā citiem cilvēkiem.
- Es atturos no ēdiena, kas satur cukuru.
- Es ēdu diētiskus produktus.
- Man ir sajūtu, ka uztura jautājumi kontrolē manu dzīvi.
- Man piemīt paškontrole jautājumos, kas ir saistīti ar uzturu.
- Es jūtos, ka apkārtējie spiež uz mani, lai es ēstu.
- Ar uzturu saistītie jautājumi man aizņem daudz laika.
- Es izjūtu diskomfortu pēc tam, kad apēdu saldumus.
- Es ievēroju diētu.
- Man patīk tukša vēdera sajūta.
- Pēc ēšanas man rodas impulsīva vēlme izvemt ēdienu.
- Es izbaudu jaunus un garšīgus ēdienus.
Par katru apgalvojumu var saņemt 0-3 punktus. Kopā par 26 apgalvojumiem var saņem no 0 līdz 78 punktiem.
Punkti par 1-25 apgalvojumiem: «nekad» = 0, «reti» = 0, «dažreiz» = 0, «bieži» =1, «ļoti bieži» = 2, «vienmēr» =3.
Punkti par 26. apgalvojumu: «nekad» = 3, «reti» = 2, «dažreiz» = 1, «bieži» = 0, «ļoti bieži» = 0, «vienmēr» = 0.
Ja Jūs saņem 20 un vairāk punktus, tas norāda uz augstu risku, ka Jums ir ēšanas traucējumu. Par diagnozes precizēšanu jāvēršas pie ārsta.
Anoreksijas un bulīmijas Panaceja!
Ārstēšana ir atkarīga no traucējuma smaguma pakāpes un veida.
Lielākā problēma ir pacientu pretošanās ārstēšanai un tieksme ar visiem spēkiem noliegt problēmu. Dažreiz paciente(-s) formāli piekrīt ārstēšanai, bet neievēro ārsta rekomendācijas. Līdz ar to priekšplānā atrodas izglītojošais un psihoterapeitiskais darbs ar visu ģimeni. Tas pirmais mērķis – pārvarēt prātošanu un radīt motivāciju ārstēties. Mainot ģimenes uzvedību saistībā ar svara atjaunošanu, attiecīgi mainās pacientes(-a) attieksme, kas īpaši attiecas uz pusaudžu vecuma pacientēm(-iem), kuras arī biežāk skar ēšanas traucējumi. Diemžēl anoreksija ir diezgan bīstama slimība un tās nāves risks sasniedz pēc dažiem avotiem līdz pat10-15%… Gadījumos, kad pacientes(-a) stāvoklis ir tik smags, ka tas var apdraudēt dzīvību, var tikt piemērota arī piespiedu psihiatriska ārstēšana stacionārā pret paša gribu, bet šādus gadījumus izskata ārstu konsīlijs un galīgo lēmumu pieņem tiesa. Kopumā šādu pacientu ārstēšana ir komandas darbs un ārstēšanai tiek piesaistīti sekojošie speciālisti: psihologs vai psihoterapeits, psihiatrs, uztura speciālists, bet, ja būtiski tiek traucētas arī dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas, tad ārstēšanā piedalās arī citu attiecīgu specialitāšu ārsti. Pacientēm(-iem) tiek sastādīts speciāls ēšanas režīms un piemeklētas zāles, kas stimulē apetīti un samazina trauksmi, jo gandrīz visos gadījumos pēc terapijas uzsākšanas pacientēm(-iem) pakāpeniski pieaug trauksme un nemiers, to veicina bailes no svara pieauguma un iekšējā konflikta paasinājums. Visbiežāk tādas zāles, kas var gan pastiprināt apetīti, gan samazināt trauksmi un uzlabot garastāvokli, ir antidepresanti, kas tiek lietoti kursa veidā. Lai ārstēšanas rezultāti būtu noturīgi, nepieciešama ģimenes psihoterapija un individuāla psihoterapija, kuras laikā tiek risināts pacientes(-a) iekšējais konflikts un mainīti saskarsmes veidi ģimenē. Svarīgs terapijas elements ir arī dienasgrāmatas rakstīšana, kurā paciente(-s) atzīmē katras dienas garumā apēstus produktus, ēšanas laiku un apkārtējas vides aprakstu. Retos gadījumos anoreksijas pamatā ir murgu idejas un zem tām var slēpties tāda slimība, ka šizofrēnija. Tādos gadījumos lielākais uzsvars būs uz medikamentiem – neiroleptiķiem, bet šādus gadījumus izvērtē psihiatrs.
Raksta autori:
ārste rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova
ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Informācijas avoti:
- Garner et al. (1982). The Eating Attitudes Test: Psychometric features and clinical correlates. Psychological Medicine, 12, 871-878. http://www.nyeatingdisorders.org/pdf/EAT-26IntpretScoring-Test-3-20-10.pdf
- Forrest LN; Jones PJ; Ortiz SN; Smith AR, The International Journal Of Eating Disorders [Int J Eat Disord], ISSN: 1098-108X, 2018 Jul; Vol. 51 (7), pp. 668-679; Publisher: Wiley; PMID: 29693747, Database: MEDLINE Complete
- AZNJP 2014, Vol. 48(II)977-10 Royal Australian and New Zealand College of Psychiatrists clinical practice guidelines for the treatment of eating disorders; 2014; 08.
- ANOREXIA NERVOSA ENDOKRĪNIE ASPEKTI (KONRĀDE I., PELTONENA S., BROKA S., ZARIŅA I. | OKTOBRIS 2012) www.anoreksija.lv
- Пономарева Л. Г. Современные представления о расстройствах пищевого поведения // Молодой ученый. — 2010. — №10. — С. 274-276. — URL https://moluch.ru/archive/21/2165/ (дата обращения: 16.02.2019).
- Бермант-Полякова О.В. Психодинамика нарушенного пищевого поведения // Психотерапия. 2011. №2 (98). С. 22-30.