Ko tas nozīmē?
Emocionāli nestabila personība (personības traucējumi) – personības struktūras patoloģisks attīstības variants, ar būtiski izmainītu (mazinātu) spēju kontrolēt savas emocijas, nerēķinoties ar sekām, kas noved pie impulsivitātes gan uzvedībā, gan emocijās, ietekmē spējas kritiski vērtēt sevi, kā arī ietekmē attiecības ar citiem. Cilvēkiem ar emocionāli nestabilas personības traucējumiem bieži novēro krasas garastāvokļa maiņas, var teikt, ka garastāvoklis ir neprognozējams, visai kaprīzs; neskaidru paštēlu, jūtu polāru mainīgumu pret apkārtējiem – no dziļas pieķeršanās, mīlestības, tuvības sajūtas, līdz dziļai nepatikai, dusmām, naidam. Šādas attiecību “šūpoles” nes vilšanos un sāpes pašam, kā arī noved pie nespējas veidot ilgstošas, stabilas attiecības. Vērojama nosliece uz nekontrolētu uzvedību aizkaitinājuma laikā, konfliktiem ar citiem, īpaši, ja kāds cenšas ierobežot vai apturēt. [1., 2., 5., 10., 11., 12.]
Emocionāli nestabilai personībai raksturīgas 4 galvenās izpausmju sfēras [9., 14.]:
1. Emocionālā nestabilitāte
2. Nosliece apkārtējo uztvert un interpretēt stereotipi izmainītā veidā
3. Impulsīva uzvedība
4. Intensīvas, bet nestabilas attiecības
Pēc SSK-10 (Starptautiskā slimību klasifikācija) izdala 2 emocionāli nestabilas personības tipus: impulsīvais, ko raksturo emocionāla nestabilitāte un impulsu kontroles trūkums, kā arī robežstāvokļa tips, kam vēl piemīt paštēla traucējumi, mērķu un iekšējo velmju neskaidrība, hroniska tukšuma sajūta, intensīvas un nestabilas interpersonālās attiecības, tendence uz paškaitējošu uzvedību, arī pašnāvības mēģinājumi. [7.] Neskatoties uz minēto, pastāv dažādas iespējas palīdzēt cilvēkiem ar šādiem traucējumiem. Ārstēšanas gaitā var būtiski mazināt simptomus, kas, savukārt, palīdzēs uzlabot dzīves kvalitāti, attiecības ar citiem.
Kā noteikt/izvērtēt personības traucējumu esamību?
Personības traucējumu diagnozi nosaka ārsts psihiatrs vai ārsts psihoterapeits, papildus veicot psiholoģisko izpēti (ko veic klīniskais psihologs). Ja rodas aizdomas, ka šādi traucējumi varētu būt vērojami pašam vai tuviniekam, iesākumam var veikt emocionāli nestabilas personības traucējumu paštestu (paštests ir 100% droša diagnostikas metode). [1., 3., 10.]
Personības traucējumu diagnozi parasti nosaka vēlīnā pusaudža periodā vai pieaugušo vecumā. Lai noteiktu personības traucējumu diagnozi pirms 18 gadiem, jābūt nozīmīgiem simptomiem, kas ir stabili, noturīgi un ilgst vismaz gadu. [1., 8., 9.]
Būtiskākas pazīmes, kas var norādīt uz emocionāli nestabilas personības traucējumiem [1., 2.,10., 11., 12.]:
1. Strauja attiecību uzsākšana un tik pat ātra to pārtraukšana;
2. Nestabilas attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem;
3. Izmainīts/deformēts un nestabils paštēls;
4. Impulsīva un bīstama uzvedība, piemēram, pārgalvīga braukšana, alkohola lietošana – “plostošana”, narkotisko vielu lietošana, gadījuma rakstura un/vai neaizsargāti dzimumsakari, pārēšanās;
5. Paškaitējoša uzvedība, piemēram, sevis skrāpēšana, kā arī domas par pašnāvību, konkrētu plānu kalšana, apdomāšana;
6. Krasa, bieži nemotivētas, garastāvokļa maiņa, kas var notikt ik dažas stundas vai dienas;
7. Hroniska iekšēja tukšuma sajūta;
8. Agresija un nespēja to kontrolēt;
9. Nerealitātes sajūta, disociācija.
Viens no šādiem testiem brīvi pieejams internetā, angļu valodā [3.]
https://psychcentral.com/quizzes/borderline-test#is-it-accurate (šī mājaslapa piedāvā arī citus paštestus iespējamu psihisku traucējumu izvērtēšanai).
Testā ir 12 jautājumi ar 5 atbilžu variantiem: pilnībā nepiekrītu - 0, nepiekrītu - 1, neitrāli/dalītas jūtas - 2, piekrītu - 3, pilnībā piekrītu - 4:
1. Es gandrīz vienmēr jūtos “tukšs”.
2. Esmu ievērojis, ka daru vienu vai vairākas no sekojošām lietām - bīstami vadu automašīnu (bīstama uzvedība uz ceļa), iesaistos gadījuma rakstura seksuālās attiecībās, pastiprināti lietoju alkoholu, lietoju narkotiskās vielas, spēlēju azartspēles, iesaistos riskantos naudas darījumos/neapdomāti tērēju naudu, pārēdos.
3. Laikā, kad esmu ļoti satraukts, pamests, tad jūtos aizdomīgs, izjūtu paranoiskas bažas, jūtos izstumts, man parādās disociatīvi traucējumi.
4. Es bieži idealizēju citus, īpaši satiekoties pirmajās reizēs, jūtos komfortabli daloties ar personīgo informāciju, taču vēlāk jūtu, ka šie cilvēki nav pietiekami ieinteresēti, kas mani neapmierina.
5. Dažreiz esmu dusmīgs, izteikti sarkastisks, “indīgs”, taču nevaru kontrolēt sevi.
6. Man ir paškaitējoša, pašievainojoša, suicidāla uzvedība vai nodomi/draudi.
7. Es bieži piedzīvoju pēkšņu sava dzīves ceļa maiņu - pilnībā mainot savus mērķus, vērtības, karjeru.
8. Es bieži jūtu bailes būt pamestam, atstātām, tāpēc pielieku izmisīgas pūles, lai to nepieļautu.
9. Mans garastāvoklis var mainīties dažu stundu vai dienu laikā, tas var izpausties ar ļoti izteiktu trauksmi, depresiju, kaitināmību.
10. Mans viedoklis par citiem, īpaši man svarīgiem cilvēkiem, var mainīties ļoti krasi, bez jebkāda brīdinājuma.
11. Es teiktu, ka visas manas romantiskās attiecības bija ļoti spilgtas, bet nestabilas.
12. Man ir pietiekami daudz problēmu dzīvē, kas ietekmē manu spēju iet skolā, strādāt, būt ar ģimeni un draugiem, veidot romantiskās attiecības.
Maksimālais punktu skaits testā – 48.
Rezultāti:
0-14 – nav emocionāli nestabilas personības pazīmju;
15-19 – iespējamas pazīmes;
20-32 – ir emocionālās nestabilas pazīmes;
≥33 – liela varbūtība, ka ir emocionāli nestabilas personības traucējumi.
Riska faktori.
Riska faktori emocionāli nestabilas personības attīstībai ir dažādi, bet neviens nav 100% noteicošs. Bieži, pacienti ar emocionāli nestabilas personības traucējumiem, bērnībā piedzīvojuši emocionālas un/vai fiziskas traumas – komunikācijas trūkumus ģimenē, atstumtības sajūta ģimenē vai bailes no tās, izjukusi ģimene, seksuālā/emocionālā ļaunprātīga izmantošana un vardarbība. Novērots, ka personības traucējumi biežāk attīstās personām, kuru ģimenes locekļiem, īpaši brāļiem vai māsām, arī bijuši personības traucējumi. Ir pētījumi par dažādu izmaiņu smadzeņu struktūrā, saistību ar personības traucējumiem, tomēr pārliecinošu pierādījumu to saistībā ar emocionāli nestabilas personības traucējumu attiecību pagaidām nav. [1., 2., 8., 11., 12.]
Biežākas komplikācijas: [12., 13., 14.]:
1. Depresija;
2. trauksme;
3. ēšanas traucējumi;
4. bipolāri afektīvi traucējumi;
5. atkarības.
Klusais (augsti funkcionējošais) variants emocionāli nestabilas personības traucējumiem. Tie ir cilvēki, kas spēs neizrādīt savas emocijas un iekļauties ikdienā. Šāda veida traucējumus grūti atpazīt, jo tie tiek veiksmīgi slēpti. Taču ir pazīmes, kas atvieglos šo traucējumu atpazīšanu, galvenokārt, pašam cilvēkam [13.].
1. Garastāvokļa svārstības, kas netiek izrādītas citiem.
2. Dusmu apslāpēšana vai noliegšana.
3. Izvairīšanās no cilvēkiem, kas kādreiz sarūgtinājuši.
4. Vainas un kauna izjūta.
5. Pārlieku liels jūtelīgums, vai visa “ņemšana personīgi”.
6. Zems pašvērtējums.
7. Sajūta, it kā būtu apgrūtinājums citiem.
8. Iekšēja tukšuma sajūta.
9. Atrautība no pasaules, īstenības, sajūta, ka atrodas citur (derealizācija).
10. Vēlme izpatikt.
11. Trauksme un sociālā izolācija.
12. Bailes būt atstumtam, palikt vientuļam.
13. Nespēja veidot attiecības.
14. Paškaitējums, suicidālas domas/darbības.
Kas vērojams Latvijā?
Latvijā laika periodā no 2014.gada līdz 2016.gadam, pēc SPKC datiem, pacientu grupa ar pirmreizēji diagnosticētiem personības traucējumiem pieaugušo vecumā sastāda aptuveni 1% katrā gadā. Jau esošo pacientu skaits ar personības traucējumiem šajā laika periodā sastāda 1,5-1,6% par katru gadu. Pacientu skaits, kuriem diagnosticēti emocionāli nestabilas personības traucējumi ir aptuveni 600 (2014.g.-602, 2015.g.-611, 2016.g.-637), bet jauni pacienti 2014.g. atklāti 35, 2015.g. – 21, 2016.g. – 39. Salīdzinot ar kopējo pacientu skaitu ar specifiskiem personības traucējumiem, kas ir 2014.g. – 1227, 2015.g. – 1233, 2016.g. – 1210, var secināt, ka emocionāli nestabilas personības traucējumi sastāda nozīmīgu daļu no tiem, kā arī, jauni pacienti ar specifiskiem personības traucējumiem 2014.g. ir 55, 2015.g. – 39, 2016.g. – 58. [4., 6.]
Specifiski personības traucējumi (F60 grupa pēc SSK-10) [7.]: “dziļi indivīda personības un uzvedības stereotipu traucējumi, bet nav tiešas galvas smadzeņu slimības, bojājuma vai citu psihisku traucējumu sekas. Parasti aptver vairākus personības aspektus, gandrīz vienmēr saistība ar būtisku personīgu pārdzīvojumu un sociālo saikņu satrūkšanu. Visbiežāk traucējumi manifestējas bērnībā vai pusaudža vecumā un turpinās pieaugušam cilvēkam.”
Un, kas notiek citur?
5,9% (aptuveni 14 milj.) amerikāņu (pēc citiem avotiem 1,4%) cieš no emocionāli nestabilas personības traucējumiem. Psihiatriskajos stacionāros ar šo diagnozi (primāri un kā ar blakusdiagnozi) sastop ap 20% no pacientiem, ambulatori – ap 10%. 75% no visiem pacientiem ir sievietes. [11., 12.]
Palīdzība/ārstēšana.
Cilvēkiem, kas mēģināja sevi ievainot vai veikt pašnāvību, vai arī aktīvi draud to izdarīt, neatliekami vajadzīga medicīniskā palīdzība. Nepieciešams vērsties pie Neatliekamās medicīniskās palīdzības, zvanot pa tālruni 113, NMP darbinieki tālāk vērtēs situāciju un atbilstoši rīkosies. [1., 10., 12.]
Palīdzības iespējas [1., 2., 8., 12.].
1. Psihoterapijā: Dialektiskā biheiviorālā terapija (DBT) – palīdz kontrolēt garastāvokļa
svārstības pie personības traucējumiem; Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) –
palīdz atklāt, identificēt un mainīt pamatpārliecības un uzvedību, palīdz mazināt
trauksmi, garastāvokļa svārstības, paškaitēšanas biežumu; Shēmu terapija.
2. Medikamentozā terapija – nav specifiskas terapijas, bet var stabilizēt garastāvokli,
mazināt depresijas simptomus.
3. Terapija ģimenes locekļiem un to izglītošana.
Ko darīt tuviniekiem?
Ieteikumi radiem [1., 5.]:
1. Izglītoties par personības traucējumiem, meklēt dažādu informāciju par to, jo sabiedrībā joprojām pastāv stigmatizācija (aizspriedumi) pret psihiska rakstura traucējumiem.
2. Censties atpazīt emocionāli nestabilas personības pazīmes.
3. Mudināt savu tuvinieku vērsties pēc palīdzības.
4. Noteikt robežas un censties tās saglabāt, kas nebūs viegli.
5. Ļaut tuviniekam pašam uzņemties par sevi atbildību.
6. Neignorēt pašnāvības draudus, paškaitējošu uzvedību.
7. Atcerēties par sevi un savām vajadzībām.
8. Runāt ar saviem tuviniekiem par savām jūtam.
9. Nenosodīt, nemoralizēt, nedot padomus, ja tie netiek lūgti.
Atsauces:
Raksta autore:
ārste - psihiatre, narkoloģe Jūlija Līce.
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik/ ilustrācijas rediģējusi panaceja.lv
