Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

Depresija – Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 1. daļa!

Vai ir nācies dzirdēt, ka kāds draugs vai tuvinieks stāsta – “esmu noguris .. nevaru sakoncentrēties .. tas viss, kas notiek, ir manis dēļ, esmu vainīgs pie tā .. man vairs negaršo ēdiens .. man ir trauksme .. slikts nakts miegs .. nespēju ilgi pieņemt lēmumus .. man ir nomākta seksuālā dziņa jeb man ir depresija”. Varbūt, tādas domas un izjūtas nomāc pašu?
Depresija nav cilvēka, kas cieš no drūma, nospiesta garastāvokļa, vaina. Neviens no rītiem nemostas ar vārdiem, “es domāju, ka šodien domāšu depresīvas domas un likšu sev justies nevienam nevajadzīgs”.
Depresija nav izvēle. Izvēle saslimšanas gadījumā ir tad, kad cilvēkam vai viņa tuviniekiem, jāizlemj, ko darīt, lai atbrīvotu sevi no depresijas.
Lai gan mūsdienu sabiedrībā par psihisko veselību runā salīdzinoši vairāk un brīvāk, tomēr droši var teikt, ka tās nozīme joprojām ir nenovērtēta. Lielu artavu tajā ieliek stigmatizācija domu veidā – klienti domā, ko par viņiem domās draugi, ja uzzinās, ka apmeklē psihiatru, ko domās psihiatrs par klientu. Daļā sabiedrības joprojām valda maldīgs priekšstats, ka vairums cilvēku, kuri pēc visām pazīmēm cieš no depresijas, ir vienkārši “izlaidušies ”vai “slinki”, viņiem būtu tikai jāsaņemas, jāmaina dzīvesveids utml. Taču, diemžēl, slimot ar garīgu slimību vai nākamajā mirklī būt veselam nav nevienam cilvēka pa spēkam. Būtu jāsaprot, ka depresija nav vien nogurums un nevēlēšanās kaut ko darīt, bet gan psihoemocionāli traucējumi, bioķīmiskas izmaiņas cilvēka smadzenēs, kas notiek dažādu, pārsvarā ģenētisku, vides, nošķirtības no tuviniekiem vai draugiem, smaga darba, tuvinieku zaudējuma, psihotraumas, hronisku u.c. faktoru ietekmē. Tāpat arī hroniski stāvokļi kā neirozes, panikas lēkmes, miega traucējumi, fobijas, anoreksija, bulimija var izraisīt depresiju, kā rezultātā klientam šķiet, ka ar saviem spēkiem vairs netiks galā. Fiziskā un garīgā veselīga ir cieši saistītas, jo nereti cilvēkam ar fizisku slimību var attīstīties depresija (piemērām pārdzīvojumu un ciešanu dēļ, ko sagādā šī slimība), bet garīga slimība var būt viens no soļiem ceļā uz fizisku slimību (iespējams cilvēks ar nomāktu garastāvokli, apātiju neuzskatīs par nepieciešamu pievērst uzmanību savām fiziskām sūdzībām, nemeklēs ārsta palīdzību, jo “nav jēgas”).
Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, katru gadu Eiropā aptuveni 1 no 15 iedzīvotājiem cieš no smagas depresijas.
Diemžēl šie dati liecina arī par to, ka 3 no 4 smagas depresijas pacientiem nesaņem atbilstošu palīdzību. Ja šajā statistikā iekļautu visas depresijas formas un trauksmi, tie jau būtu 4 no 15 Eiropas iedzīvotājiem, kas slimības dēļ nespēj aiziet uz darbu vai to veic gausi, nespēj uzturēt jēgpilnas, siltas attiecības ar ģimeni, jo pārsvarā noguruši guļ gultā, raud par savām “nepilnībām”, vai gluži pretēji vaino citus situācijā kurā ir nonācis.
Tas nozīmē, ka neskatoties uz plaši pieejamiem efektīviem medikamentiem, augsti kvalificētiem ārstiem psihiatriem un saslimšanu ārstēšanas vadlīnijām, kas radītas, lai pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk cilvēku atgrieztu atpakaļ veselīgā ģimenē, darbā, draugu vidū, lai spētu baudīt to prieku, ko katra no šīm dzīves sastāvdaļām sniedz un spētu nopelnīt naudu viņa tālākai attīstībai. Par nožēlu stigmatizācijas varā tiek zaudēti tie klienti, kas “baidās no psihiatra”, lai gan atzīt to, ka tev ir depresija ir tieši tas pats kā atzīt, ka tev ir gripa.

Kā pazīt depresiju?

Cik atšķirīgi un unikāli mēs katrs esam, tik atšķirīgas ir arī slimību izpausmes katram cilvēkam. Tomēr, arī depresijai, kā katrai slimībai, ir savs biežāk sastopamo simptomu kopums. Tie būtu:
  • Pašnievājošas domas, vainas sajūta par iedomātu neadekvātu uzvedību, izturēšanos, nepadarītiem darbiem;
  • Nogurums, kas mēdz ievilkties dienām ietekmējot koncentrēšanās spējas;
  • nomākts garastāvoklis un bezcerība;
  • grūtības pieņemt lēmumus;
  • miega traucējumi – bezmiegs vai pārlieks miegainums, mošanās naktī un nespēja atkal iemigt, jo galvā “virmo” negatīvas domas, kas noved pie trauksmes;
  • pastāvīga nomāktības, trauksmes sajūta un/vai “tukšuma” sajūta
  • aizkaitināmība ;
  • intereses zudums par lietām, kas agrāk sagādāja baudu, prieku (t.sk. seksuālas attiecības, sporta aktivitātes) – anhedonija;
  • apetītes zudums vai pastiprināta ēstgriba;
  • regulāras, ilgstošas sāpes, gremošanas traucējumi, kas neizzūd, lietojot simptomātisku ārstēšanu krampji vai tirpšana kādā ķermeņa daļā (u.c. sūdzības par fizisko veselību) cilvēkam, kurš ir izmeklēts un atzīstams par fiziski veselu;
  • domas par pašnāvību ar vai bez pašnāvības plāniem un ar vai bez reālas rīcības.
Ja Jums ir aizdomas, ka tuvam cilvēkam ir depresija, par to ir jārunā un jāsniedz atbalsts un obligāti viņš jānogādā uz konsultāciju pie psihiatra. Nereti, depresijas izpausmju un sabiedrības spiediena iespaidā, cilvēki cenšas savas sūdzības slēpt un tas slimības norisi padara vēl smagāku. Ne vienmēr cilvēks ar depresiju izskatīsies nomākts, nerūpēsies par savu ārieni un norobežosies no apkārtējiem. Ir gadījumi, kad šī slimība slēpjas zem apmierināta un pat veiksmīga cilvēka maskas – to sauc arī par maskēto depresiju.
Depresija ir viens no vadošajiem iemesliem, kas dramatiski ietekmē cilvēka darba spējas un attiecības ar apkārtējiem. Neārstēšanas gadījumā šis stāvoklis ilgst mēnešiem, gadiem un var novest pie pašnāvības.

Depresijas Panaceja!

Depresijas ārstēšanā tiek izmantota farmakoterapija jeb zāles (visbiežāk antidepresanti), jo ātrāk uzsāk ārstēšanu, jo vieglāk palīdzēt klientam. Tāpat neatsverama palīdzība ir psihoterapija visdažādākajos tās veidos, sākot no balsta līdz pat psihodinamiskajai psihoterapijai. Lai gan šie līdzekļi arī katrs par sevi var sniegt stāvokļa uzlabojumu, tomēr zinātniski pētījumi liecina par to, ka vislabākais rezultāts ilgtermiņā iegūstams apvienojot abas metodes – tas nodrošina visātrāko un noturīgāko atbildes reakciju uz ārstēšanu, labāku līdzestību, sevišķi, ja ārstēšana paredzama ilgāka par 3 mēnešiem, un uzlabo dzīves kvalitāti.
Prognozējamais laiks depresijas ārstēšanā ir 6 mēneši. Pie medikamentozi rezistentām formām (kad slimība slikti padodas ārstēšanai) vai atkārtotiem uzliesmojumiem, kad slimība atgriežas – pat 2 gadi, iekļaujot psihoterapiju paralēli medikamentozajai terapijai, jo acīmredzot pacienta bioķīmiskie mehānismi tiek atjaunoti, bet viņš paliek kails psiholoģisko aizsargmehānismu ziņā. Bez psihoterapijas, ārstēšanai lietojot tikai medikamentus, nav iespējas noārdīties vecajiem aizsargmehanismiem un veidoties jauniem, lai cilvēks spētu pārvarēt stresa situācijas, kuras potenciāli var novest pie atkārtota slimības uzliesmojuma.

Avoti: