Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

Alkohols un atkarība – Rakstu sērija “Kā ārstēt dvēseli?” 9. daļa!

Vai Jums kāds ir teicis, ka Jūs pārāk daudz lietojat alkoholu?
Vai Jūs neizdarījāt kaut ko alkohola lietošanas dēļ?
Vai pēc alkohola lietošanas jūtat izmaiņas saistībā ar miegu vai garastāvokli?
Alkohola lietošana ir plaši izplatīta mūsdienu pasaulē. Bet kurā brīdī lietošana kļūst par problēmu, atkarību?

Kad tad īsti jāsatraucas?

Sekojoši apgalvojumi palīdzēs Jums saprast vai Jums ir problēma ar alkoholu.
  • Jums ir nepieciešamība lietot alkoholiskus dzērienus pārmērīgā daudzumā no vietas, lai sasniegtu reibumu.
  • Jums ir trīce, galvassāpes, muskuļu sāpes dažas stundas pēc alkohola pēdējās devas lietošanas.
  • Jums dzerat slepus vai melojat par patieso izdzerto daudzumu.
  • Jums katra diena sākas ar alkohola lietošanu vai lāpīšanos.
  • Jūs lietojat alkoholu agri no rīta, katru dienu.
  • Jūs meklējat jebkādu attaisnojumu izmantošana alkohola lietošanai.
  • Alkohols tiek lietos tik daudz, ka pēc lietošanas daļēji vai pilnīgi aizmirstas notikumi lietošanas laikā.
No Pasaules Veselības Organizācijas sniegtās informācijas zināms, ka pasaulē no alkohola atkarības slimo gandrīz 75 miljoni cilvēku. Gandrīz 2 miljoni cilvēku mirst no alkohola lietošanas un tās sekām.
Atkarība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas palielina mirstības risku. Tā ir neizārstējama, bet noteikti ārstējama slimība, kas ietekmē pacienta fizisko, psihisko un sociālo veselību, kā arī personību kopumā.
Alkohols ne tikai ietekmē mūsu fizisko stāvokli, bet arī emocionālo. Pēc alkohola lietošanas bieži vien novēro miega traucējumus, kas pārstājot lietošanu uzlabojas. Alkohols izmaina miega dabiskās norises fāzes. Parādās garastāvokļa traucējumi, biežāk depresīvs noskaņojums, nomāktība, īgnums, drūms skatījums uz dzīvi. Emocionālie traucējumi var saglabāties līdz vairākām nedēļām. Tas ietekmē gan ikdienas aktivitāti, gan darba spējas.
Ilgstoši lietojot alkoholu gan emocionālie traucējumi, gan miega un fiziskie traucējumi pāriet hroniskā fāzē, kas grūtāk padodas ārstēšanai. Atsevišķos gadījumos traucējumi kļūst neatgriezeniski. Visplašāk sastopami jušanas traucējumi rokās un kājās, veidojas polineiropātija – gaita kļūst nestabila, kas saistīts ar to, ka pēdas paliek nejūtīgas, paiet un noturēt līdzsvaru kļūst arvien grūtāk. Rokās pasliktinās virspusējā jušana (taustes sajūta).

Kā atpazīt un saprast vai Jums ir problēmas?

Visvienkāršākais veids ir aizpildīt AUDIT (Alcohol Use Disorders Identification Test – Alkohola lietošanas traucējumu identifikācijas tests) skalu, kurā atbildes uz jautājumiem parāda reālo situāciju Jūsu dzīvē, ja pat pašiem liekas, ka problēmu nav. Maksimālais punktu skaits ir 40.
tbody add text

Rezultāti:

  • Līdz 15 punktiem – riskanta alkohola lietošana, nepieciešams padoms no ārsta, ka to mazināt.
  • 16 – 19 punkti – nepieciešams vērsties pēc palīdzības pie ārsta, jānovērojas ilgtermiņā.
  • 20 un vairāk punktu – skaidri liecina par atkarību, nepieciešama ārstēšanās pie speciālista, diagnozes noteikšanai.

Kur ir robeža starp alkohola atkarību un pārmērīgi kaitējošu lietošanu?

Alkohola atkarības gadījumā ir izdzertā daudzuma kontroles zudums, izteikta tieksme, izmainīta reakcija, abstinences sindroms, kas parādās līdz par 48 stundām pēc alkohola lietošanas.
Par izmainītu reakciju jāpaskaidro sīkāk. Ja parastā situācijā alkohols darbojas kā depresants, tas nozīmē, ka lietojot to cilvēks atslābinās, nomierinās, tad pie izmainītas reakcijas parādās agresivitāte, uzbudinājums, bieži rodas konflikti. Abstinence parādās pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas. Bieži vien to interpretē kā paģiru stāvokli. Taču abstinence ir sarežģītāka un nopietnāka. Klīniski ar to saprot veģetatīvu, somatisku, neiroloģisku, psihisku traucējumu kompleksu, kas rodas alkohola atkarīgajiem pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas vai krasa alkohola daudzuma mazināšanas. Abstinences sindroms attīstās 6-48 stundas pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas, ilgst no 2-3 dienām līdz 2-3 nedēļām. Abstinences izšķir vairākas smaguma pakāpes: no vieglas līdz smagai (parasti 3 vai 4 pakāpes). Lai izvērtētu abstinences smaguma pakāpi izmanto CIWA-Ar skalu (Clinical Institute Withdrawal Assessment of Alcohol Scale).

Kāpēc veidojas atkarība?

Alkohola atkarības slimības attīstībai ir raksturīga vēlme kontrolēt lietošanu (tieksmi), kas tālākās slimības attīstībā pārtop par nepārtrauktām domām par lietošanu (obsesiju) un nespēju pretoties (kompulsīvu lietošanu). Kompulsīvā darbība atšķiras no impulsīvas ar skaidru seku apzināšanos, kas nāk no iepriekšējās pieredzes. Galu galā cilvēks nonāk pie slēdziena, ka nespēj apturēt alkohola lietošanu, pretoties uzmācīgām domām par alkoholu, sava vājuma atzīšana alkohola priekšā.
Protams, nevar izslēgt, ka alkohola lietošanas pamatā varētu būt arī kādi psihiski traucējumi kā trauksme, depresija vai kādi citi traucējumi, kuru gadījumā alkohola lietošana ir kā pašārstēšanās veids.

Atkarības Panaceja!

Alkohola atkarība iet roku rokā ar alkohola izraisītām pārmaiņām organismā, reizēm arī personības pārmaiņām, kas ir paliekošas. Ārstēšanai jābūt kombinētai, bet lai to uzsāktu, nepieciešama paša pacienta piekrišana un aktīva līdzdalība. Tas nozīmē, ka ideālā gadījumā jālieto medikamenti un jāsaņem psihoterapeitiska palīdzība. Papildus jāpievēršas veselīgam dzīves veidam, kas ietver sevī gan veselīgu uzturu, gan fiziskas aktivitātes. Jāmaina gan dzīves veids, gan domāšanas veids. Pacienti ar atkarību bieži nespēj pieņemt racionālu lēmumu attiecībā uz ārstēšanu, impulsīvi izvēloties mazākas pretestības ceļu, kas mazina obsesīvās tieksmes un kompulsīvās darbības, tik pat ātri sagaidot rezultātu un efektu, kas, protams, nenotiek.
Mūsdienīgs medikamentu piedāvājums alkohola atkarības ārsēšanai ir ļoti plašs. Kā saprast ar ko sākt? Pirmais un vissvarīgākais, medikamentozai ārstēšanai jābūt profesionāļa pārraudzītai. Medikamentus nozīmēt un piemeklēt katrā individuālā situācijā var tikai ārsts, jo jāizprot cilvēka velmes, saslimšanas smaguma pakāpe, iepriekšējā pieredze, mērķi un motivācija. Medikamenti ir ar dažādu iedarbību, lietošanas īpatnībām un blaknēm Atsevišķi medikamenti, kā Naltrexon, kas ir opioīdu antagonists, kas mazina tieksmi, un ko iesaka dažādās vadlīnijās, ir pirmās izvēles līdzeklis, bet to nevar kombinēt ar opioīdu pretsāpju terapiju. Nākamais ir Disulfiram, kas attur no alkohola lietošanas, pēc pātagas un burkāna principa – kamēr lieto preparātu, tikmēr aizliegts lietot alkoholu, pretējā gadījumā, abu mijiedarbības rezultātā veidosies ārkārtīgi nepatīkama fizioloģiska reakcija. Disulfiram ir pieejamas arī depo formas, ko iesaka līdzestīgiem pacientiem. Taču tam ir arī virkne kontrindikāciju – aknu slimības, sirds slimības, psihozes dzīves laikā. Ja alkohola lietošanas reizes ir retas, bet ar kontroles zudumu, vai, ja pacientam nav motivācijas lietot medikamentus ilgtermiņā, tad iesaka Nalmefen, kas arī ir opioīdu antagonists un mazina alkohola patēriņu, jo nomāc alkohola izraisīto baudu. Svarīgu vietu ārstēšanā aizņem ne tikai pašas atkarības ārstēšana, bet tās izraisīto pārmaiņu organismā ārstēšana. Ļoti svarīgi uzlabot miegu, panākt, lai tas būtu pilnvērtīgs gan laika, gan kvalitātes ziņā. Alkohola atkarības pacientiem kā miega līdzekli iesaka medikamentus, kam ir salīdzinoši mazāks atkarības risks vai tāds nav vispār. Tas nozīmē, ka visi klasiski miega līdzekļi, kas beidzās ar galotni -pāms, lietojami tikai smagos gadījumos kā arī īslaicīgu kursu veidā. Ieteicami Nebenzodiazepīni un sedatīvi antipsihotiski līdzekļi mazās devās. Garastāvokļa līdzsvarošanai un uzlabošanai pielieto gan antidepresantus, gan garastāvokļa stabilizatorus. Katrs gadījums ir ļoti individuāls, tāpēc nepieciešama profesionāļu palīdzība.
Nākamais, ne mazāk svarīgākais, posms ir psihoterapija, kas ir ilgstoša un tās rezultāti sagaidāmi tikai pēc ilgstošāka perioda. Tas izskaidro, kāpēc cilvēki ar atkarību šo ārstēšanas veidu izvēlas retāk. Impulsu kontroles zudums parādās ne tikai situācijās, kad jālieto alkohols, bet arī citās dzīves sfērās. Alkohola atkarības ārstēšanai izmanto vairākus psihoterapijas veidus, piemēram, uz klientu centrēto psihoterapiju (uz procesu orientēta psihoterapija, kam nav konkrētu galamērķu, bet darbs notiek ar “bīstamām situācijām” klienta dzīvē), geštaltterapiju (mērķis ir attīstīt vispusīgu apzināšanos, radošas pielāgošanās spējas), psihodrāmu (spēja un iespēja izspēlēt jebkuru dzīvē svarīgu lomu vai notikumu), biheiviorālo terapiju (tās mērķis ir mainīt ikdienas uzvedības modeļus). Nav vienas metodes, kas palīdzētu visiem, bet noteikti jāmēģina atrast savu un nekad nepadoties.

Autore: ārste psihiatre un rezidente narkoloģijā Jūlija Rudenko.
Noderīga saite: http://www.atbildigi.lv/lv/lasamviela/alkohola-vienibas/alkohola-vienibas-jeb-devas/

Literatūras saraksts: