Bailes ir plaši sastopama emocija un aizsargmehānisms, jo palīdz izvairīties no bīstamām situācijām, un veicina mūsu izdzīvošanu pasaulē. Tomēr gadās, ka bailes nemaz nav pamatotas, cilvēks nevar saprast un paskaidrot, kāpēc viņam ir bail, bet pati baiļu sajūta izraisa tik lielu trauksmi, ka trīc rokas vai trūkst elpas. Tas var notikt, piemēram, uzstājoties publiski, ieraugot zirnekli vai lidojot ar lidmašīnu. Kad bailes ir tik stipras, lai cilvēks censtos izvairīties no baiļu izraisošām situācijām vai objektiem, bet racionāla pamatojuma tam nav, tad šāds stāvoklis jau tiek saukts par fobiju.
Fobijas ir psihisku traucējumu grupa, kurā stipras, iracionālas, nepamatotas bailes un trauksmi izraisa skaidri noteikta situācija, vieta, dzīvnieks vai kāds cits objekts, kas tajā pat laikā nav bīstams. Bailes ir tik stipras, ka cilvēks mēģina izvairīties no bailes izraisošām situācijām: agorafobijas gadījumā cenšas neiet ārā no mājām; sociofobijas gadījumā – neuzstāties publiski, izvairīties no sabiedrības; aerofobijas gadījumā – nelidot ar lidmašīnu. Šo sarakstu var vēl ilgi turpināt. Iedomāšanās vien par nonākšanu fobiju veicinošā situācijā jau izraisa trauksmi. Diemžēl izvairīšanas no dažām situācijām var nopietni apgrūtināt dzīvi sabiedŗībā, kā arī kaitēt pašcieņai. Jāatzīmē, ka fobijas bieži pastāv vienlaicīgi ar depresiju, panikas lēkmēm vai posttraumatiskā stresa sindromu – stāvokli, kas ar laiku tikai pasliktinās, ja laicīgi nevērsīsies pēc palīdzības. Personām ar fobisko trauksmainību ir diezgan grūti atslābināties, tāpēc fobijas var veicināt arī alkohola vai narkotisko vielu atkarības attīstību.
Fobijas var būt daudzas un dažādas, bet ārstu profesionālajā vidē tās tiek iedalītas sekojoši:
Kā atpazīt fobiju?
Kā veidojas fobija?
Fobijas veidošanās mehānisma pamatā ir nosacījuma refleksa izveide: sākumā parādās stimuls, piemēram, nepieciešamība pāriet ceļu pie luksofora, kad pēkšņi mašīna notriec garāmgājēju. Kādam aculieciniekam tas var izraisīt stipras bailes un ceļu pāriešana tiks interpretēta kā bīstama situācija. Vēlāk traumatiskas atmiņas tiks aizmirstas, tomēr kopš tā brīža avārijas aculieciniekam nepieciešamība pāriet ceļu izraisīs reflektoras bailes. Gadījumā, ja viņas nesamazināsies pusgada laikā un cilvēks nespēs tās pārvarēt, tad var teikt, ka ir izveidojusies fobija. Biežāk fobiju rašanās mehānismi nestrādā tik vienkarši. Sarežģītāks piemērs: 25 g.v. sievietei pēkšņi kļuva bail braukt ar liftu, bet viņa tam nevar atrast nekādu racionālu skaidrojumu. Terapijas laikā paciente atcerējās notikumu no bērnības: viņa nakts vidū pamodās bailēs no tā, ka nav ar ko elpot. Izrādījās, ka māte netīšām pārāk stipri viņu ietina segā un meitenei pietrūka gaisa. Vēlāk, braucot ar māti liftā, pacientei regulāri bija teikts, ka “nedrīkst kliegt un raudāt liftā, jo citādi lifts iestrēgs”. Uz jautājumu, kas būs, ja lifts iestrēgs, māte teica, ka “tad šeit nosmaksim”. Var redzēt, ka pilnīgi racionālas bailes nosmakt asociējās ar noslēgtu telpu (zem segas) un kombinējās ar draudiem “iestrēgst liftā, ja kliegs un raudās”. Pēc vairākiem gadiem šī jau pieaugusī sieviete sastopas ar problēmām darbā un attiecībās. Tas, ka viņas mātes audzināšanas moto bija “nedrīkst kliegt un raudāt”, paciente, neļaujot sev sūdzēties par savām problēmām un brīvi izteikt savas jūtas, nonāca līdzīgā situācijā, kā kādreiz bērnībā, braucot ar māti liftā. Šādā situācijā trauksmainie pārdzīvojumi no bērnības, apvienojoties ar tagadnes spriedzi, izpaužas tādā dīvainā veidā, kā fobija braukt liftā.
No šī piemēra redzams, ka fobijas veidošanās pamatā ir ne tikai nosacījuma refleksi, bet bieži vien arī neapzinātie iekšējie konflikti un to rezultātā radītā spriedze, jo viens no veidiem, kā var izpausties spriedze, kas netiek apzināti pārdzīvota - nepamatotas iracionālas bailes noteiktās situācijās.
Fobijas Panaceja!
Visātrākais veids dažādu fobiju ārstēšanā skaitās kognitīvi-biheiviorālā terapija (KBT). Pirmkārt, tajā ietilpst domāšanas stila maiņa – tiek atrastas iracionālas bailes un neatbilstošas realitātei pārliecības, pēc tam “iekšējā” dialoga ceļā tās tiek apzināti mainītas un aizvietotas ar citiem uzskatiem, kas dod objektīvāko un racionālāko pasaules redzējumu. Otrkārt, tiek pielietoti pieradināšanas jeb ekspozīcijas vingrinājumi kopā ar relaksācijas tehnikām. Tas nozīmē, ka pacients pakāpeniski sāk darīt to, no kā viņam ir bailes, vienlaicīgi izmantojot kādu no relaksācijas tehnikām. Sākumā bailes izraisošā situācija prātā tiek iztēlota, pēc tam pieradināšana turpinās reālos apstākļos – pacients tiek ievietots bailes izraisošā situācijā uz īsu laiku terapeita uzraudzībā, bet, palielinoties pacienta izturībai, laiks pakāpeniski pagarinās, līdz bailes un izvairīšanas uzvedība izzūd pilnībā. Kognitīvi-biheiviorālā terapija (KBT) ir diezgan laba metode dažiem pacientiem. Tā ir īslaicīga metode – pietiek ar 5-10 sesijām. Tomēr kognitīvi-biheiviorālās tehnikas skar tikai cilvēka prāta apzināto daļu un pārtrauc saikni, kas savieno iekšējo, neapzināto spriedzi ar nosacīto bailes izraisošu situāciju. Taču KBT neatrisina iekšējos emocionālos konfliktus, konflikts saglabājas un vēlāk var izpausties citu simptomu veidā.
Iekšējais konflikts ir pretrunas starp cilvēka personīgajām vēlmēm un citu personu vēlmēm, prasībām, sabiedriskām normām. Ja cilvēks ilgstoši atsakās no savām vajadzībām, savām emocijām, savām vēlmēm par labu citiem cilvēkiem vai svešiem uzskatiem, tas rada spriedzi. Labi, ka spriedze tiek apzināta un pārstrādāta, bet bieži vien tādi iekšējie konflikti, kas radušies vēl bērnībā, ir izspiesti no apziņas un it kā “aizmirsti”. Tieši šādos gadījumos nāk palīgā ilgstoša psihodinamiskā psihoterapija. Tās minimālais ilgums ir 6-12 mēneši, bet efekts noturīgāks un plašāks.
Jāpiemin, ka agorafobijas un sociofobijas ārstēšanā ir plaši pielietoti arī medikamenti - antidepresanti un trankvilizatori, dažkārt arī neiroleptiķi. Bet jāatceras, ka antidepresanti nedarbojas uzreiz - ir nepieciešamas, kā minimums, 2 nedēļas, lai pamanītu efektu un pēc tam tie jālieto vēl vismaz 6 mēneši ārsta uzraudzībā. Antidepresantus nedrīkst pārtraukt lietot, ja ir sajūta, ka “viss, esmu pilnīgi vesels”, jo ļoti iespējams, ka simptomi atgriezīsies, ja terapijas kurss nebija pareizi pabeigts. Atšķirībā no antidepresantiem tranvilizatori darbojas uzreiz, bet ilgstoša to lietošana pretēji nav ieteicama, jo tas var draudēt ar atkarības attīstību. Trankvilizatori ilgtošu efektu nedod, viņus var drīzāk uzskatīt par ekstremālo situāciju medikamentiem.
Raksta autori:
ārste rezidente psihiatrijā Alina Kuzņecova
ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis
Literatūras saraksts:
[1] The ICD-10 Classification of Mental and Behavioural Disorders. Diagnostic criteria for research. WHO, Geneva, 1993 https://www.who.int/classifications/icd/en/GRNBOOK.pdf
[2] Cognitive Behavioural Therapy Explained. Autori: Graeme Whitfield, Alan Davidson. 2007.
[3] Ромек В. Г. Поведенческая терапия страхов. Журнал Практической Психологии и Психоанализа, 2002, №1 http://psyjournal.ru/articles/povedencheskaya-terapiya-strahov
[4] Rita L. Atkinson, Richard C. Atkinson, Edward E. Smith, Daryl J. Bem, Susan Nolen-Hoeksema. "Hilgard's Introduction to Psychology. History, Theory, Research, and Applications", 13th ed., 2000.
[5] Stein, D. J., Vythilingum, B. and Seedat, S. (2005). Pharmacotherapy of Phobias: A Review. In Phobias (eds M. Maj, H. S. Akiskal, J. J. López‐Ibor and A. Okasha). doi:10.1002/0470014113.ch3
Ilustrāciju autors: Designed by Dooder / Freepik
