Jāņa Zālīša psihoterapijas klīnika

PSIHOHIGIĒNAS KLUBS “PANACEJA”

Vēstures lappuses un mūsdienas

Šis raksts ir veltīts XX gs. izcilā ārsta – onkologa, psihoterapeita, seksologa – Jāņa Zālīša (1933-2007) veiktajam darbam – onkoloģisko slimnieku rehabilitācijas apvienības/ psihohigiēnas un psihoprofilakses kluba dibināšanai.

Savās atmiņās Jānis Zālītis rakstīja: “1961.gadā es absolvēju Tomskas Medicīnas institūtu un saņēmu ārsta diplomu. Sevišķs ieguvums bijs pēcdiploma apmācībā saņemtā psihoterapeita specialitāte pie ļoti erudītiem skolotājiem – profesora J.Larina un docentes Švarcas, kas bija pasaulslavenā ārsta Zigmunda Freida skolniece. Šīs apmācības ietvaros es apguvu tādas retas specialitātes kā transoloģisko psihoterapiju un ortodoksālās psihoanalīzes kursu. Mani aicināja turpināt zinātnisko darbu aspirantūrā, tomēr es tajā pašā gadā atgriezos dzimtenē un sāku strādāt par onkologu Rīgas rajona poliklīnikā, bet no 1963.gada 8.februāra par manu galveno darba vietu kļūst Republikas Onkoloģiskais dispansers (ROD) – tagadējais Latvijas Onkoloģijas centrs (LOC). Rīgas rajona poliklīnikā onkoslimnieku rehabilitācijai nodibināju biedrību, par galveno metodi izraugoties transoloģisko psihoterapiju. Tā ir pirmā tāda medicīniskā profila organizācija Latvijā. Tās darbības sākums datējams ar 1963.gada 19.maiju. Šajā dienā Rīgas rajona poliklīnikas onkoloģiskajā kabinetā sanāca kopā dispanserizēto pacientu grupa, lai apsveiktu savu dakteri jubilejā. Līdz šim viņi bija šeit saņēmuši hipnozes seansus, mācījušies autogēno treniņu un pašhipnozi, lai izkļūtu no tām situācijām, kurās viņus bija iekļāvusi ļaunā slimība. Apsveikšanas brīdis arī pārkļuva par psihohigiēnas un psihoprofilakses kluba dibināšanas sapulci. Ārsta ikdienas darbā, iesaistot vēža ārstēšanā hipnoterapiju, izdevās izārstēt daļu pilnīgi bezcerīgus inoperablus slimniekus.

Tie bija grūti laiki,  nesenā pagātnē – 20.gs. 50.gados notika “raganu medības”, un tamdēļ katra jauna organizācija tika uzņemta ar neiedomājamu pretsparu. Visur rēgojās ienaidnieki. Bet kluba darbs turpinājās. Drīz vien vēža slimniekiem pievienojās Dailes teātra aktieri, jo arī viņiem piemita dvēseliskais diskomforts tajos sātaniskajos laikos. Reizēm te manīja Knutu Skujenieku, Āriju Elksni un vēl daudzus citus dzejniekus, kas nāca “nervus lāpīt” un cīņas sparu smelties no amatiem izmestie Pelšes un Vosa upuri. Nāca “neatzītie” mākslinieki, zinātnieki, vēlāk viņiem pievienojās studējošā jaunatne, jo klubā tika izstrādāta metodika, kā vieglāk uzlabot atmiņu un apgūt zināšanas.

Vēl lielāku grupu klubā visbeidzot ieņēma tie, kas bija krituši par neostalinisma un stagnācijas gadu izraisītās ģimenes krīzes upuriem. Nāca ģimenes ar grūti audzināmajiem pusaudžiem, nāca tie, kurus bija pametusi mīlestība, nāca tie, kuru ģimenēs bija ievainojis baismīgākais birokrātiskās kundzības ierocis – alkohols.” Iepazīstoties ar visām šīm situācijām, kluba dibinātājs uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlestības vārdā”. Jo Jāņa Zālīša – dēla, ārsta, vīrieša, vīra, tēva – visdziļākā pārliecība bija dzīvot, strādāt ar mīlestību, tikai tā itin visam piešķir nozīmi.

Redzot kluba efektivitāti, republikas ārsti šurp sūtīja pacientus ar tā saucamajām psihosomātiskajām slimībām, kas ir ļoti bīstamas. Tātad slimības, kuras ceļas no psiholoģiskajām konfliktsituācijām cilvēka dzīvē, – sirds asinsvadu slimības, dažāda veida gastrīts, zarnu saslimšanas, astma un astmātiskie bronhīti, daudzas dažāda veida alerģiskās kaites, daļa olnīcu iekaisumu sievietēm, ādas slimības, seksuālās funkcijas traucējumi, pat psihogēnā neauglība, endokrīnās sistēmas,  vairogdziedzera patoloģija, un arī ļaundabīgie audzēji.

Sākas nopietns darbs hipnoterapijas izpēte, un seko tās augšupejoša attīstība. Klubs ieguva nosaukumu “Panaceja”.

No Veltas Veldzes – ilggadējās J.Zālīša pacientes, gara radinieces, rakstu un grāmatu redaktores –  atmiņām: “Klubu “Panaceja” bez jebkādas reklāmas apmeklēja aizvien vairāk ļaužu, tāpēc Rīgas rajona poliklīnika ārsta kabineta telpa mums kļuva par šauru. Izeja radās. 1978.gadā mums piedāvāja vienu no republikas Zinību nama (tagadējā Pareizticīgo katedrāles ēka) augšējām zālēm. Bet arī tajā neietilpa visi iekšā gribētāji, tāpēc darbu vajadzēja organizēt divās vai pat trijās maiņās. Vide, kur ritēja seansi un  nodarbības, bija tiešām šim mērķim piemērota – plaša, skaista telpa ar augstiem, velvētiem griestiem un ar brīnišķīgu akustiku. Visvairāk mūsu klubu apmeklēja cilvēki, kas cieta no slimībām, ko izraisīja stress, okupācijas gadu stagnācija, – no dažādām neirozēm, hipertonijas, galvassāpēm, bezmiega un citiem psihiskiem traucējumiem. Hipnoterapija, stiprinot cilvēka nervu sistēmu, ievērojami mazina draudus saslimt ar dažādas lokalizācijas ļaundabīgiem audzējiem. Visbeidzot hipnoterapija harmonizē arī vesela cilvēka personību, bagātina to, padziļina morāli estētiskās jūtas, palīdz atraistīties talantiem. Izmantojām arī dažādus estētiskās terapijas veidus, organizējām tikšanās ar māksliniekiem, mūziķiem, dzejniekiem un rakstniekiem, psihologiem, filozofiem un arī eksakto zinātņu pārstāvjiem. Daudzi republikā ievērojami kultūras un zinātnes darbinieki kļuva par kluba īstenajiem vai goda biedriem.

Pati nozīmīgākā vieta mūsu radošajā sistēmā bija klasiskās mūzikas izmantošana cilvēka īpaša stāvokļa – transa – radīšanai. Klubs organizēja Psihiatru zinātniskās biedrības psihoterapeitu sekciju sēdes un kļuva par mācību bāzi psihiatru un psihoterapeitu skolām republikā. Kluba darbība atspoguļota kinožurnālā “Vārds. Mūzika. Daiļums” un pilnmetražas filmā “Intimitāte”, kā arī daudzās jo daudzās Jāņa Zālīša un citu autoru publikācijās.  Ar kluba pieredzi iepazīstināti ārzemju kolēģi pasaules latviešu ārstu kongresos.

Klubam neklājās, protams, labi un gludi vien, bija jāsastopas arī ar pretestību, kuras cēloņi, kā jau parasti dzīvē, ir dažādi. Tie ir gan politiski motīvi, gan ļaužu aprobežotība, gan skaudība u.c. Tieši aprobežotība bija par cēloni tam, ka totalilitārisma gados mūsu klubs nokļuva toreizējās kontrpropagandas uzmanības lokā. Uzzinājām, ka mūsu klubu apseko dažāda ranga čekas (NKVD iestāde) ziņotāji. Sevišķu pretesību jutām, kad mūsu kluba vadītājs saistībā ar grāmatas “Mīlestības vārdā” otro izdevumu nonāca kārtējos represiju žņaugos. Zinību nams mums uzteica telpas, kādu laiku atradāmies uz ielas, līdz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs mums draudzīgi vēra savas durvis. 

Trešās Atmodas trauksmainajā laikā “Panaceja” nepalika sānis. Iekļāvāmies dziesmotajā revolūcijā ar visu sirds degsmi. Piedalījāmies Valodas likuma apspriešānā (iesniedzām Augstākās Padomes prezidijam savu variantu), kluba vadītājs Jānis Zālītis bija Latvijas Tautas frontes 1.kongresa delegāts. Tagad varējām brīvi runāt par tematiem, kuru dēļ bijām nosaukti par buržuazistisko nacionālistu midzeni.

Kluba “Panaceja” veikto zinātnisko pētījumu galvenās tēmas bija: organisma ceturtais stāvoklis, smadzeņu asimetrijas izmantošana transoloģijā, sublimēšanas metodika, libido un agresijas komplementaritāte, mīlestības teorija un dzimumaudzināšana, ģimenes un pāru terapija, bioloģiskās teorijas noteikšana ar transu, psiholoģisko tipu tālākā izpēte, sociopātijas analīze, psihoanalīzes lietošana.”

Klubā “Panaceja” gūtā pieredze deva ierosmi Transoloģiskās psihoterapijas (hipnoterapijas) biedrības (LTB(H)B) nodibināšanai 2004. gadā. Arī to paveica un tālāk vadīja ārsts Jānis Zālītis. Biedrība organizēja kursus jaunu hipnoterapeitu sagatavošanai.

Diemžēl gudrais, enerģiskais, vienmēr gatavais palīdzēt ārsts Jānis Zālītis atstāja šo pasauli 2007.gada 28.janvārī.

Dr.J.Zālīša dēls – psihiatrs Pēteris Zālītis – turpina palīdzēt cilvēkiem gūt mieru dvēselē, nemitīgi atrasties harmonijas meklējumos, atklājot sevī neapjaustas spējas un vēlmi darboties. Ārsts vada Jāņa Zālīša vārdā nosaukto Psihoterapijas klīniku, kas darbojas SIA VMVK AI (kods 4277-00002) paspārnē. Klīnikā tiek pieņemti pacienti, notiek darbs, ārstējot dažādus psihiskos traucējumus. Ir nodibināta sadarbība ar psihologiem, psihiatriem, tai skaitā strādā bērnu psihiatrs, kā arī tuvākajā laikā atsāksies narkoloģisko pacientu pieņemšana. Pēteris Zālītis atjaunoja un attīsta Jāņa Zālīša dibinātā psihohigiēnas kluba “Panaceja” darbību. Pēdējā gada laikā tika organizētas pašpalīdzības grupas pacientiem, kas cieš no depresijas, bipolāriem afektīviem traucējumiem, uzmanības deficīta traucējumiem. Trīs grupu nodarbības tiek organizētas sestdienās, parasti nodarbībās piedalās 10 cilvēki. Tādējādi  turpinās 20.gs. otrās puses vadošā psihoterapeita Dr.Jāņa Zālīša cēlu ideju īstenošana.

Materiālu sagatavoja Nadežda Zālīte. Rakstā ir izmantotas J.Zālīša atmiņas un V.Veldzes 2008.gada intervija.