Es esmu Pēteris Zālītis, psihiatrs ar četrpadsmit gadu pieredzi darbā ar pacientiem, kuri cieš no dažādiem psihiskiem traucējumiem, tostarp šizofrēnijas. Šo gadu laikā esmu redzējis ne vienu vien mītu un aplamu priekšstatu, kas sabiedrībā valda par šizofrēniju. Šie mīti ne tikai rada neizpratni, bet arī veicina stigmu – aizspriedumus un bailes, kas apgrūtina dzīvi cilvēkiem ar šo diagnozi.
Šajā publikācijā es dalīšos ar stāstiem un faktiem, lai atšķirtu mītus no patiesības par šizofrēniju. Jūs uzzināsiet, kādi ir izplatītākie nepareizie pieņēmumi un kāda patiesībā ir dzīve ar šizofrēniju, balstoties uz maniem praktiskajiem novērojumiem un zinātniskiem datiem. Mērķis ir izglītot un kliedēt bailes – lai mēs saprotam, nevis nosodām.
(Visi pacientu piemēri ir veidoti, ievērojot konfidencialitāti – vārdi mainīti, detaļas pielāgotas.)
Mīts: “Šizofrēnija ir reta slimība, kas mani neskar”Daudzi cilvēki domā, ka šizofrēnija ir ārkārtīgi reti sastopama un ka viņiem savā dzīvē, visticamāk, nenāksies ar to saskarties. Patiesība gan ir citāda – šizofrēnija dzīves laikā skar aptuveni 1 no 100 cilvēkiem. Tā nebūt nav tik reta slimība, kā varētu šķist. Iespējams, ka arī jūs esat sastapis kādu, kurš dzīvo ar šizofrēniju, to pat nenojaušot. Šizofrēnija var skart ikvienu – gan vīriešus, gan sievietes, gan dažādu profesiju un vecumu cilvēkus. Visbiežāk pirmie simptomi parādās jauniešiem un cilvēkiem vecumā no pusaudžu gadiem līdz apmēram 30 gadu vecumam.
Reāls stāsts: Pirms dažiem gadiem pie manis pēc palīdzības vērsās kāda ģimene. Viņu 22 gadus vecā meita Anna (vārds mainīts), spoža universitātes studente, pēkšņi sāka uzvesties dīvaini – kļuva noslēgta, viņai parādījās dīvainas idejas, it kā kāds viņu novērotu. Annas vecāki sākumā nespēja noticēt, ka tas varētu būt šizofrēnijas sākums: “Mūsu ģimenē taču nekad nav bijušas garīgas slimības, un Anna ir tik jauna un gudra. Vai tiešām šizofrēnija? Tā taču notiek ļoti reti.” Taču izrādījās, ka diagnoze bija tieši šizofrēnija. Šis gadījums atgādināja – šī slimība nav kaut kas eksotisks vai tikai “kādam citur”, tā var skart jebkuru ģimeni.
Svarīgi saprast: šizofrēnija nav reti sastopama “ģēniju slimība” vai kas tāds, ar ko saskaras tikai noteikta sabiedrības daļa. Aptuveni 1% iedzīvotāju – tas nozīmē, ka mūsu valstī tie ir tūkstoši cilvēku – dzīvo ar šo diagnozi. Viņi ir mūsu līdzcilvēki: kolēģi, kaimiņi, radinieki. Daudzi no viņiem saņem ārstēšanu un turpina ikdienas gaitas, paliekot mums neredzami, jo par savu diagnozi skaļi nestāsta. Tādēļ nevajadzētu domāt “mani tas neskar” – garīgā veselība attiecas uz mums visiem, un ikvienam var gadīties dzīvē saskarties ar šizofrēniju tieši vai netieši.
Mīts: “Šizofrēnija rodas tikai ģenētiski – ja ir slimojuši vecāki, tad bērnam būs”
Pastāv maldīgs uzskats, ka šizofrēnija ir pilnībā pārmantota slimība, t.i., ja kādam radiniekam tā ir, tad agrāk vai vēlāk tā noteikti piemeklēs arī citus ģimenes locekļus. No otras puses, citi uzskata pretējo mītu – ka šizofrēniju izraisa kāds ārējs faktors, piemēram, slikta audzināšana vai bērnības trauma, un ģenētikai tur nav nozīmes. Patiesībā ne viens, ne otrs apgalvojums nav pilnīgi patiess.
Ģenētikas loma: Zinātniskie pētījumi liecina, ka ģenētikai šizofrēnijas attīstībā ir nozīme, bet tā ir tikai daļēja. Piemēram, ja viens no dvīņiem slimo ar šizofrēniju, otram dvīnim ir aptuveni 50% varbūtība dzīves laikā arī saslimt. Tas nozīmē, ka ģenētiskā nosliece pastāv – noteikti gēni var paaugstināt risku saslimt. Arī ja vienam no vecākiem ir šizofrēnija, bērnam risks ir lielāks nekā vispārējai populācijai (aptuveni 5–15% robežās, salīdzinot ar ~1% vidēji populācijā). Tomēr – un tas ir ļoti būtiski – ne visiem, kuru radiniekiem ir šizofrēnija, tā attīstās. Pat identiskiem dvīņiem ar vienādiem gēniem gadījumu sakritība nav 100%. Tātad gēni nav vienīgais faktors. Daudziem cilvēkiem ar šizofrēniju ģimenē vispār nav neviena cita ar šo slimību, un otrādi – reizēm vienā ģimenē var būt vairāki gadījumi, bet tas nav dzelžains likums.
Vides un citi faktori: Mūsdienu zinātne uzskata, ka šizofrēnijas cēloņi ir bioloģisku, ģenētisku un vides faktoru kopums. Papildus ģenētiskajai nosliecei nozīme var būt, piemēram, noteiktiem sarežģījumiem grūtniecības vai dzemdību laikā, infekcijām un smadzeņu attīstības īpatnībām. Arī traumatiski pārdzīvojumi dzīves gaitā vai, piemēram, psihotropo vielu (narkotiku) lietošana pusaudžu gados var veicināt slimības izpausmi. Ir dati, kas liecina – smaga kanabisa (marihuānas) lietošana jaunībā palielina šizofrēnijas risku, īpaši ja ir ģenētiska nosliece. Tādēļ nav korekti kādu vienu vainot – ne vecākus, ne pašu cilvēku – šizofrēnijas rašanās nav neviena “vaina”, bet gan dažādu apstākļu sakritība.
Reāls stāsts: Kāds mans pacients, sauksim viņu par Jāni, bija 30 gadus vecs vīrietis ar šizofrēniju. Viņa māte man atzina, ka gadiem ilgi jutusies vainīga par dēla slimību. Viņa raudot teica: “Varbūt es biju slikta māte? Varbūt bērnībā kaut ko palaidu garām, par maz mīlestības devu? Droši vien tāpēc viņš saslima…” Man nācās viņu mierināt un skaidrot, ka mātes audzināšana nav izraisījusi šizofrēniju. Jānim ģimenē nebija neviena cita ar šo slimību; visticamāk, tās cēlonis bija daudzfaktoru kombinācija. Viņš pats jaunībā bija pārdzīvojis smagu stresu (tēva nāvi) un arī lietojis spaisus (smēķējamu sintētisko narkotiku). Šie faktori, kopā ar varbūt kādu ģenētisku neaizsargātību, “uzlauza” viņa psihes stabilitāti. Šizofrēnijas rašanās mehānisms joprojām nav pilnībā izprasts, bet zināms, ka tajā vainojami nav ne slikti vecāki, ne pats cilvēks – tā nav ne rakstura vājums, ne audzināšanas kļūda, bet gan smadzeņu darbības traucējums.
Secinājums: Mantojama nosliece pastāv, taču tā negarantē slimību. Un slimība var parādīties arī bez zināmiem gadījumiem ģimenē. Labākais, ko var darīt ģimene – atbalstīt un saprast, nevis meklēt vainu.
Mīts: “Visiem šizofrēniķiem ir vienādi simptomi – tie “dzird balsis” un uzvedas dīvaini”
Sabiedrībā bieži vien valda stereotips, ka cilvēks ar šizofrēniju vienmēr būs vai nu klaji dīvains – runās nesakarīgi, redzēs halucinācijas, “sarunāsies ar balsīm galvā” –, vai arī viņam noteikti būs paranojas murgi (piemēram, ka viņu vajā). Patiesībā šizofrēnijas izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Katrs pacients piedzīvo atšķirīgu simptomu kombināciju, un slimības gaita ir unikāla. Psihiatri šizofrēnijas simptomus iedala divās lielās grupās: pozitīvie simptomi un negatīvie simptomi. Pozitīvie (tas nenozīmē “labie”, bet gan to, ka parādās klāt normālai psihes darbībai) ietver tādas izpausmes kā halucinācijas (piemēram, dzird balsis, redz lietas, kas nav reālas), murgainas idejas (nepamatoti pārliecinoši uzskati, kas neatbilst realitātei – piemēram, ka kāds viņu slepus filmē vai ietekmē domas), dezorganizēta domāšana un runa (teikumi bez loģiska sakara, dīvaina valoda) utt. Savukārt negatīvie simptomi nozīmē normālu spēju zudumu: cilvēks var kļūt emocionāli plakans, zaudēt interesi par dzīvi, viņam trūkst iniciatīvas, gribas, izzūd mīmika un intonācija, sociāli noslēdzas. Bieži tieši šie negatīvie simptomi (piemēram, ilgstoša depresīva noskaņa, motivācijas trūkums) ir visgrūtāk pamanāmi no malas, tomēr tie ļoti ietekmē cilvēka spēju funkcionēt ikdienā.
Ne visi pacienti piedzīvo vienas un tās pašas grūtības. Kādam varbūt tiešām ir izteiktas dzirdes halucinācijas (“balsis galvā”), kamēr citam galvenā problēma ir apātija un noslēgšanās sevī, bez izteiktām halucinācijām. Vēl citam var dominēt paranoja (piemēram, sajūta, ka viņu vajā valdība). Šizofrēnijas slimības gaita var būt epizodiska vai hroniska, dažiem simptomi uzliesmo epizodiski ar ilgiem miera periodiem pa vidu, citiem slimība noris nepārtraukti, bet pakāpeniski. Nav divu vienādu stāstu.
Reāls stāsts: Mani pacienti nereti paši salīdzina savus simptomus ar citu pacientu stāstiem un brīnās, cik atšķirīgi tie var būt. Piemēram, man bija divi vienaudži – Artūrs un Oskars (vārdi mainīti) – abi 25 gadu veci vīrieši ar šizofrēniju. Artūrs dzirdēja balsis, kas viņu lamāja un apsaukāja; reizēm viņš skaļi sarunājās ar šīm balsīm un pat strīdējās, kas, protams, apkārtējiem likās ļoti savādi. Viņa realitāte bija stipri izkropļota pozitīvo simptomu dēļ. Oskars, savukārt, nekad nav dzirdējis balsis. Viņa problēmas bija citādas – viņš kļuva arvien klusāks, lēnīgāks, emocionāli attālinājās no draugiem, pārstāja rūpēties par sevi, bija pārliecināts, ka dzīvei nav jēgas. Ārēji raugoties, Oskars vienkārši izskatījās kā ļoti nomākts, kluss cilvēks, varbūt kā depresijas slimnieks, nevis klasiskais “trakais ar balsīm galvā”. Un tomēr abiem bija šizofrēnija, tikai ar atšķirīgu seju.
Mīti par tipiskiem simptomiem bieži veicina mediji. Kinofilmas un romāni bieži rāda karikatūru: persona ar šizofrēniju gandrīz obligāti redz vai dzird kaut ko šausminošu un uzvedas ekstrēmi, dažkārt pat pārdabiski. Analizējot 1990.–2010. gada periodā populārās filmas, atklājies, ka 70% filmu varoņu ar šizofrēniju tika attēloti ar dīvainiem murgiem un ļoti neparastu uzvedību. Taču patiesībā šī ir tikai daļa no ainas. Reālajā dzīvē biežāk sastopami “neredzamie” simptomi, kurus filmās neparāda, – piemēram, emocionāla noslāpētība, grūtības ar ikdienas funkcijām. Filmas izvēlas dramatiskāko, lai piesaistītu uzmanību, tāpēc rodas stereotips, ka visi šizofrēnijas pacienti redz briesmoņus vai runā ar iedomu tēliem. Jā, halucinācijas un murgi ir reālas šizofrēnijas pazīmes, taču ne visiem tie ir vienādi, un ne vienmēr tās ir dramatiskākās izpausmes. Tāpēc, ja pamanāt kādam netipisku uzvedību vai domāšanu, nesteidzieties uzreiz iedomāties “viņš droši vien dzird balsis un ir bīstams”. Varbūt šis cilvēks klusībā cīnās ar iekšēju tukšumu vai bailēm, ko jūs nemaz nepamanāt. Katrā gadījumā palīdzēt var speciālista iesaiste, kas izvērtēs simptomus un piemēros ārstēšanu individuāli.
Mīts: “Šizofrēnija – tas ir tas pats, kas personības dalīšanās (dalītā personība)”
Viens no senākajiem un noturīgākajiem mītiem ir uzskats, ka šizofrēnija nozīmē “sašķeltu personību” – it kā vienā cilvēkā dzīvotu vairākas personības, kas pārmaiņus “iznāk virspusē”. Šo sajaukumu daļēji veicinājis pats termina izcelsmes tulkojums: grieķu valodā “šizo” nozīmē šķelt, dalīt, bet “frēn” – prāts. Diemžēl daudzi šo burtiski saprot kā “dalītā personība”. Pat populārā kultūra jauc šīs lietas, un nereti filmās vai sarunvalodā dzirdam: “Viņam laikam šizofrēnija, vienu brīdi labs, otru – kā cits cilvēks!”
Patiesība: šizofrēnija nav disociatīvās identitātes traucējumi jeb tā dēvētā personības dalīšanās. Šizofrēnijas pacientam nepiemīt vairākas dažādas personības. “Sašķeltā prāta” jēdziens patiesībā attiecas uz citu fenomenu – proti, uz to, ka cilvēka prāta funkcijas (emocijas, domas, uztvere) vairs nestrādā vienoti, bet ir “sašķeltas” no realitātes. Cilvēks var justies tā, it kā viņa “prāts atšķeltos no īstenības” – tā ir metafora, kas apraksta psihotisko stāvokli, nevis reālu personības dubultošanos. Savukārt, ja cilvēkam tiešām ir vairākas dažādas personības, kas pārmaiņus pārņem kontroli pār apziņu un uzvedību, tā ir pavisam cita diagnoze – disociatīvās identitātes traucējumi (agrāk saukti par multiplās personības traucējumiem). Šie traucējumi ir salīdzinoši reti un rodas parasti ļoti traumatiskās bērnības pieredzēs. Tos nevajadzētu jaukt ar šizofrēniju.
Vienkāršoti izskaidrojot atšķirību: cilvēkam ar šizofrēniju ir viena personība, kas piedzīvo halucinācijas, murgus vai citus simptomus, bet nezaudē savu identitāti. Savukārt cilvēkam ar “personības dalīšanos” iekšēji mīt vairākas identitātes, piemēram, viena personība var būt “Jānis”, otra “Marija” tajā pašā ķermenī, un tās var neapzināties viena otru. Šādas parādības šizofrēnijā nav.
Reāls stāsts: Kādu laiku atpakaļ pie manis uz konsultāciju atnāca mana pacienta draugs, lai labāk saprastu diagnozi. Viņš man jautāja: “Vai tiesa, ka manam draugam tagad ir divas personības? Viņš brīžiem runā it kā citā balsī…” Man nācās skaidrot, ka nē, viņam nav divu personību, tā ir viņa halucināciju ietekme – reizēm viņš atdarina balsi, ko dzird galvā, bet viņa pamatpersonība nav mainījusies. Draugs brīnījās: “Bet filmās taču rāda, ka šizofrēnija ir Dr. Džekila un Mr. Haida stāsts…”. Šeit bija klasisks piemērs, kā popkultūra radījusi nepareizu priekšstatu. Pēc mana skaidrojuma draugs saprata atšķirību un nopūtās ar atvieglojumu – “Labi, ka viņš paliek viņš pats, tikai ar slimības radītām uztveres problēmām.” Tieši tā – mans pacients joprojām bija tas pats cilvēks, tikai viņa prātu mocīja slimības simptomi, nevis kaut kādas svešas personības.
Apkopojot: Šizofrēnija = psihiskas funkcijas traucētas (halucinācijas, murgi utt.), identitāte saglabājas. Disociatīva personības dalīšanās = vairākas identitātes vienā cilvēkā, kas ir atsevišķs retāk sastopams traucējums. Jebkura publikācija vai izteiciens, kas jauc šos divus, ir balstīts mītos, nevis realitātē.
Mīts: “Cilvēki ar šizofrēniju ir bīstami, vardarbīgi un jāizolē no sabiedrības”
Kad sabiedrībā piemin šizofrēniju, nereti uzpeld bailes: “Tie taču ir trakie, kas var kādu nogalināt!” Diemžēl mediji bieži pastiprina šo stereotipu – ja notiek kāds smags noziegums un izrādās, ka vainīgajam bijušas psihiskas veselības problēmas, tas tiek skaļi izcelts ziņās. Rezultātā rodas pārliecība, ka cilvēki ar šizofrēniju pārsvarā ir agresīvi un neprognozējami. Tam seko doma: “Viņus jātur trakomājā, prom no sabiedrības, lai nedara ļaunu.”
Patiesība: Lielākā daļa cilvēku ar šizofrēniju nav vardarbīgi. Tieši pretēji – viņi biežāk ir paši apdraudēti, nevis apdraud citu drošību. Pētījumi rāda, ka tikai nelielai daļai (apmēram 10–15%) pacientu ar psihotiskiem traucējumiem dzīves laikā bijusi agresīva uzvedība. Turklāt tikai ap 3–5% no visiem sabiedrībā notiekošajiem vardarbīgajiem noziegumiem var saistīt ar cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Tātad 95% un vairāk agresijas gadījumu izdara psihiski veseli (!) cilvēki. Savukārt cilvēki ar šizofrēniju 10–14 reizes biežāk paši kļūst par vardarbības upuriem, īpaši dzīvojot ārpus psihiatrijas slimnīcas
Iemesls – viņu trauslāka sociālā pozīcija, nespēja sevi pilnvērtīgi pasargāt, reizēm arī apkārtējo ļaunprātīga izmantošana.
Protams, jāatzīst, ka neārstētā stāvoklī vai kombinācijā ar alkohola/narkotiku lietošanu šizofrēnija var palielināt vardarbības risku. Ja cilvēks cieš no smagām murgainām idejām (piemēram, ka kāds viņu grasās nogalināt), viņš var pašaizsardzības nolūkā uzbrukt pirmais – nevis ļaunprātības, bet maldīgas pārliecības dēļ. Tāpat impulsi var zust, ja klāt nāk vielu reibums. Tādēļ atsevišķos akūtos gadījumos pacients var būt bīstams gan sev (ir augsts pašnāvību risks), gan citiem. Taču mūsdienās šādus stāvokļus var un vajag ārstēt, nevis uzskatīt visus šizofrēnijas slimniekus par potenciāliem noziedzniekiem.
Ārstēšana ievērojami mazina risku. Ar medikamentiem un psihosociālu atbalstu lielākajai daļai pacientu vardarbīgā uzvedība un citi smagie simptomi samazinās. Tas nozīmē, ka parasti nav nepieciešama ilgstoša izolēšana slimnīcā – pacienti var dzīvot sabiedrībā, un daudzi to arī veiksmīgi dara. Patiesībā vairums cilvēku ar šizofrēniju dzīvo kopā ar ģimenēm, patstāvīgi vai grupu dzīvokļos, nevis slimnīcās. Mūsdienu psihiatrijas mērķis ir tieši palīdzēt šiem cilvēkiem iekļauties sabiedrībā, nevis no tās izslēgt.
Svarīgi atcerēties: Ja redzam ziņās kādu šausminošu gadījumu un pieminēts, ka vainīgais slimojis ar šizofrēniju, jāatceras, ka tas IR izņēmums, nevis likumsakarība. Tādi gadījumi bieži vien ir traģisku apstākļu sakritība – cilvēks nebija ārstējies, bija alkohola/reibumā, varbūt sociāli pamests novārtā. Tie nav raksturīgi visiem šizofrēnijas slimniekiem. *Stigmatizējot visus, mēs atņemam daudziem nevainīgiem cilvēkiem iespēju integrēties un saņemt palīdzību.
Mīts: “Šizofrēniju nevar izārstēt – zāles slikti iedarbojas un no tās neatgūstas”
Šis mīts bieži skan kā nolemts spriedums: ja cilvēkam ir šizofrēnija, tad tas ir uz mūžu, cerību nav; medikamenti viņus pārvērš “dārzeņos” un īsti nepalīdz. Šāds fatālisms ir ļoti bīstams, jo var atturēt cilvēku no ārstēšanās meklēšanas. Patiesība ir krietni cerīgāka. Šizofrēnija patiešām ir hroniska saslimšana, kurai šobrīd nav zināma pilnīga “izārstēšana” (t.i., nav maģiskas tabletes, kas uz visiem laikiem to likvidētu). Taču ir efektīvas ārstēšanas metodes, kas ļauj kontrolēt simptomus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi
Medikamenti: Galvenais ārstēšanas stūrakmens ir antipsihotiskie medikamenti. Mūsdienās ir pieejama plaša spektra zāles, kas iedarbojas uz smadzeņu ķīmiju un palīdz mazināt šizofrēnijas simptomus – īpaši pozitīvos simptomus, kā halucinācijas un murgus. Protams, zāļu efektivitāte un blaknes ir individuālas; reizēm jāizmēģina vairāki medikamenti, līdz atrod piemērotāko. Nav gan taisnība, ka zāles “vispār nestrādā”. Pētījumi apliecina, ka lielai daļai pacientu medikamenti ievērojami uzlabo stāvokli. Piemēram, vienā pētījumā ap 81% pirmo psihotisko epizodi pārcietušo pacientu, sākot lietot antipsihotiskos līdzekļus, panāca vismaz 20% simptomu samazināšanos, un vairāk nekā pusei simptomi samazinājās vismaz uz pusi. Tas ir nozīmīgs progress – cilvēks, kurš mocījās, piemēram, ar nepārtrauktām “balsīm”, pēc ārstēšanas varbūt dzird tās krietni retāk vai vairs nedzird nemaz. Protams, negatīvie simptomi (piemēram, motivācijas trūkums, emociju blāvums) reizēm ir grūtāk ārstējami ar medikamentiem. Tāpēc nereti ar zālēm vien nepietiek.
Psihosociālā terapija: Ļoti svarīga ir psihoterapija, sociālo prasmju treniņi, rehabilitācija. Medikamentiem noņemot akūtākos simptomus, turpmākais darbs palīdz cilvēkam atjaunot dzīves prasmes, tikt galā ar stresu, atpazīt agrīnās slimības saasinājuma pazīmes un novērst tās. Kombinējot medikamentozo ārstēšanu ar psiholoģisku atbalstu, rezultāti ir vislabākie. Arī ģimenes iesaiste un sapratne spēlē lielu lomu.
Būtiski ir, ka ārstēšanai jābūt nepārtrauktai un savlaicīgai.Ja pacients pārtrauc lietot zāles, slimība bieži atgriežas ar jaunu spēku. Diemžēl tieši tā rodas maldīgais priekšstats “zāles nepalīdz” – cilvēks jūtas labāk, pārtrauc tās lietot, stāvoklis atkal pasliktinās, un tad apkārtējie saka: “Re, zāles neko nedeva, atkal slikti.” Patiesībā tas bieži nozīmē, ka ārstēšana tika pārtraukta vai arī simptomi atjaunojās, jo slimība ir hroniska. Mūsdienu vadlīnijas iesaka, lai izvairītos no recidīviem, turpināt uzturošo terapiju ilgtermiņā, pat ja jūtaties labi – tāpat kā diabēta vai hipertensijas pacienti turpina lietot zāles visu mūžu.
Vai iespējama atveseļošanās? Pilnīga izārstēšana pagaidām nav zināma, bet iespējama ilgstoša remisija (simptomu trūkums) un pat funkcionāla atveseļošanās. Aptuveni viens no trijiem šizofrēnijas pacientiem dzīves laikā piedzīvo pilnīgu atlabšanu – simptomi izzūd un vairs neatgriežas. Pārējiem parasti var panākt stabilu stāvokli ar nelieliem traucējošiem simptomiem. Mūsdienīga aprūpe koncentrējas uz to, lai cilvēks ar šizofrēniju spētu dzīvot maksimāli pilnvērtīgi – mācīties, strādāt, veidot attiecības. Un tas ir reāli: lielākajai daļai pacientu, saņemot atbilstošu un savlaicīgu ārstēšanu, iespējams nodrošināt garu, stabilu un kvalitatīvu mūžu.
Reāls stāsts: Atgriezīsimies pie manas pacientes Annas stāsta. Pēc tam, kad Annai diagnosticēja šizofrēniju, viņas vecāki bija izmisumā. Viņi jautāja: “Vai mūsu meita vairs nekad nebūs normāla? Vai viņai visu mūžu būs jādzīvo slimnīcā? Vai zāles viņu nepadarīs par čaulu bez emocijām?” Es toreiz skaidroju, ka, visticamāk, ar pareizu terapiju Anna varēs atsākt ierasto dzīvi. Sākumā tam noticēt bija grūti. Taču mēs atradām Annai piemērotus medikamentus; pagāja laiks, līdz trāpījām uz īsto, bet simptomi pakāpeniski samazinājās. Viņa apmeklēja arī psihologu, mācījās atpazīt stresa faktorus, kas var izraisīt slimības paasinājumu, apguva veidus, kā tikt galā ar trauksmi. Pēc gada Anna atsāka studijas universitātē. Šodien, piecus gadus vēlāk, viņa strādā savā profesijā, dzīvo patstāvīgi. Jā, viņa turpina lietot medikamentus nelielās devās un reizi mēnesī apmeklē terapiju, taču tas viņai netraucē – tas ir līdzīgi kā lietot ikdienā zāles pret diabētu. Viņa man reiz sacīja: “Ja man nebūtu pastāstījuši, ka man bija psihiska epizode, es pati vairs tam nespēju noticēt – es jūtos vesela.” Protams, ne visiem stāsti ir tik veiksmīgi, un Annai, iespējams, arī turpmāk jāuzmanās no stresa un jārūpējas par sevi. Bet šis piemērs parāda, ka šizofrēnijas diagnoze nav spriedums dzīvei sabojātai uz visiem laikiem.
Es varu minēt arī citus piemērus. Džons Nešs, slavens matemātiķis un Nobela prēmijas laureāts, lielu savas dzīves daļu dzīvoja ar šizofrēniju. Viņa stāsts (“Brīnišķīgais prāts” filmā atainotais) rāda, ka cilvēks ar šo slimību spēj dot milzīgu ieguldījumu zinātnē un sabiedrībā, ja vien saņem atbalstu un ārstēšanu. Eilīna Sāksa (Elyn Saks) – ASV profesore un juriste – atklāti rakstījusi par dzīvi ar smagiem šizofrēnijas simptomiem un spējusi izveidot spožu karjeru. Arī tepat Latvijā pazīstu kādu pacientu, kurš pēc vairākām psihozes epizodēm un terapijas kursiem šobrīd vada mazu uzņēmumu un audzina bērnu kopā ar savu dzīvesbiedri. Apkārtējie pat nenojauš, ka viņam kādreiz bijušas garīgas veselības problēmas.
Protams, ne visi gadījumi ir tik pozitīvi – šizofrēnija joprojām ir nopietns izaicinājums. Dažiem pacientiem simptomi pilnībā nepāriet, nākas sadzīvot ar atlieku parādībām (piemēram, reizēm dzirdēt balsis, kuras gan iemācās ignorēt). Citiem lielākais šķērslis ir sabiedrības attieksme – ja darba devējs uzzina par diagnozi un atsakās pieņemt darbā aiz aizspriedumiem, tad pat spējīgam un ārstētam cilvēkam ir grūti pilnvērtīgi dzīvot. Statistika rāda, ka stigmas dēļ šizofrēnijas pacientu vidū bezdarba līmenis ir ļoti augsts – dažu valstu datos minēts pat līdz 90% bezdarba, ne jau tāpēc, ka viņi visi nespētu strādāt, bet gan aiz diskriminācijas un nepietiekama atbalsta. Tāpēc ir svarīgi mainīt sabiedrības uzskatus.
Šizofrēnija ir ārstējama kontrolējama slimība. Zāles strādā, lai gan ne vienmēr no pirmās tabletes un ne vienmēr novērš pilnīgi visu. Taču kombinācijā ar terapiju un atbalstu ļoti daudzi cilvēki var atgūt dzīves kvalitāti. Nav pamata uzskatīt, ka pacients automātiski kļūs par “dārzeni” vai būs mūžīgi slogs. Ar agrīnu palīdzību un rūpīgu ārstēšanu pastāv cerība, ka pacients iekļausies sabiedrībā – mācīsies, strādās, veidos attiecības. Tieši to es savā praksē esmu redzējis neskaitāmas reizes.
Šizofrēnija ir viena no sarežģītākajām un diemžēl arī visvairāk pārprastajām garīgās veselības problēmām. Šajā stāstā es centos atspēkot tikai dažus no populārākajiem mītiem: ka tā ir reta un “kaut kur tālu”, ka tā nozīmē dalītu personību, ka slimnieki ir neglābjami bīstami vai bezcerīgi. Patiesība ir daudz niansētāka un cerīgāka.
Ko mēs varam darīt kā sabiedrība? Pirmkārt, izglītoties un neļauties stereotipiem. Kad dzirdat vārdu “šizofrēnija”, atcerieties – tas nav ne ģēnija lāsts, ne briesmoņa zīmogs. Tas ir smags, bet ārstējams veselības traucējums, ar kuru cilvēki dzīvo starp mums. Otrkārt, izturēties iejūtīgi un ar cieņu. Ja jūsu paziņa vai radinieks slimo ar šizofrēniju, uzziniet vairāk, jautājiet ārstiem, kā varat palīdzēt. Treškārt, nestigmatizēt – neapzīmēt cilvēkus ar šo slimību kā “trakus” vai “bezcerīgus”. Vārdi un attieksme spēj gan ievainot, gan dziedēt.
Kā psihiatrs esmu redzējis traģēdijas, ko rada novēlota palīdzības meklēšana un sabiedrības nosodījums. Bet esmu redzējis arī brīnumainas atlabšanas un cilvēkus, kuri atrod jaunu dzīves piepildījumu, neskatoties uz diagnozi. Mīti kairina bailes un neziņu, toties patiesība un izpratne dod cerību. Ceru, ka mans stāsts jums atklāja šizofrēnijas tēmu no citas puses – cilvēcīgākas un pamatotākas. Mums visiem kopā jāmācās sapratne, jo tikai tā mēs varam veidot sabiedrību, kurā nevienam ar garīga rakstura traucējumiem nav jābaidās no atstumtības un kur katrs var saņemt palīdzību, kad tā nepieciešama.
Šis stāsts tapis, balstoties uz psihiatrijas zinātniskiem pētījumiem, Pasaules Veselības organizācijas un citu organizāciju datiem, kā arī personīgo profesionālo pieredzi. Zemāk pievienotas dažas atsauces uz izmantoto informāciju, kur iespējams iedziļināties plašāk:
Šizofrēnija skar aptuveni 1% iedzīvotāju, tātad nav ļoti reta
Slimības cēloņi ir daļēji ģenētiski, bet arī vides faktori spēlē lomu; piemēram, identiskam dvīnim ir ~50% risks saslimt, ja otram dvīnim ir šizofrēnija
Katra pacienta simptomi un slimības gaita ir unikāla.
Šizofrēnija nav personības dalīšanās – tā jaucama ar disociatīviem identitātes traucējumiem.
Mediji bieži rada maldīgu iespaidu, pārspīlējot dramatiskos simptomus (halucinācijas, murgus), kamēr patiesībā biežāk novērojami “neredzamie” simptomi
Lielākā daļa cilvēku ar šizofrēniju nav vardarbīgi; tieši pretēji – viņi biežāk cieš no citu vardarbības.
Pareiza terapija var ievērojami samazināt arī to nelielo agresijas risku, kas pastāv.
Šizofrēnijas ārstēšanai ir efektīvas metodes – vairums pacientu lieto medikamentus un apmeklē terapiju, kas kombinācijā palīdz stabilizēt stāvokli.
Ar savlaicīgu, pastāvīgu ārstēšanu daudzi var dzīvot ilgu, stabilu un kvalitatīvu mūžu, un vismaz trešdaļa pacientu pilnībā atveseļojas.
Paliekot informētiem un līdzjūtīgiem, mēs varam kliedēt mītus un sniegt roku tiem, kam tā nepieciešama. Šizofrēnija ir izaicinājums, taču ar zināšanām, ārstēšanu un līdzcilvēku atbalstu no tā var atgūties, un dzīve var turpināties piepildīta ar cerību.
Cerībā, ka šis materiāls ir noredīgs un izglītojošs,
Ārsts psihiatrs Pēteris Zālītis.